Tenerife prātā sēdēja labi sen. Lai gan vispārējais priekšstats par Kanāriju salām ir kā par briesmīgu dienvidu kūrortu, kur saulē zviln britu, vācu un krievu tūristi, tomēr kaut kas lika domāt, ka var būt arī citādi.
Pirmā diena. 13. janvāris
Jāceļas agri, mums agais rīta reiss plkst. 6:05 Rīga-Lutona ar Wizzair Airbus 320. Iepriekšējā vakarā viss sapakots, atliek tikai pamosties, nomazgāt muti un doties. Līdz lidostai braucam ar savu auto, kuru atstājam P3 stāvvietā par 3,50 EUR dienā. Izmaksas līdzīgas kā ar taksi, toties nav kreņķa, ka tik agri no rīta varētu nevienu nedabūt.
Pasažierus un bagāžu “izmetu” pie augšējās rampas, un braucu atstāt mašīnu. Negribas taisīt pāris kilometru riņķi, tādēļ riskēju un izbraucu zem “ķieģeļa”. Vainīgs, bet ķieģelis tur nolikts dēļ nekaunīgajiem taksistiem, tādēļ uzskatu, ka uz mani tas īsti neattiecas.
Mums ir piepirkta viena nododamā bagāža, bet, tā kā tā ir liela mugursoma nevis kantains čemodāns, to liek nest uz nestandarta pieņemšanas punktu. Tomēr tur viss notiek bez problēmām, un, ātri izgājuši drošības kontroli, nopirkuši dārgo dzeramo ūdeni 1 EUR par puslitra pudelīti, cauri robežkontrolei (lidojam ārpus Šengenas), tiekam līdz pašiem tālākajiem vārtiem C terminālī.
Lidojums bez starpgadījumiem un kavēšanās, divarpus stundās esam Lielbritānijā, Lutonā. Atkal robežkontrole, nodotās bagāžas gaidīšana. Arī šeit nekādas papildus kavēšanās, un ar visām mantām dodamies uz izlidošanas termināli, lai lielāko bagāžu nodotu mantu glabātavā. Arī tur drošības skeneris, kā jau lidostā.
Starp lidojumiem ieplānotas 5 stundas, lai pirmā reisa kavēšanās neietekmē visu ceļojumu. Ir janvāris, un britiem var uznākt dabas katastrofa – 2 cm sniega sega, kas paralizē visas lidostas. Bet šoreiz viss notiek pēc saraksta un esam spiesti risināt uzdevumu ar laika sišanu.
Dodamies uz Lutonas pilsētu. Tā kā laika daudz un negribas liekus tēriņus dēļ pāris pieturu brauciena autobusā, dodamies ar kājām. Google Maps sarēķina pusstundas gājienu.
Lidostas ielas mala pilna ar vieglajām mašīnām. Visi stāv, neskatoties uz aizlieguma zīmi. Bet šoferi sēž mašīnās. Tā arī nesapratām, ko gaida.
Tālāk ceļš gar opeļu jeb voksholu rūpnīcu, kur joprojām ražo baltus busiņus. Tiesa, sestdiena ir brīvdiena, valda klusums.
Pa ceļam viens maziņš veikaliņš, kur ir arī kafijas automāts un mikroviļņu krāsns pīrāgiem. Esam tikuši pie brokastīm, kuras turpat uz ielas apēdam blakus stroikas žogam, aiz kura aug apartamenti jaunajā projektā. Lai gan esam krietnu laiku gājuši, tomēr lidostas troksnis, ik pa brīdim paceļoties lidmašīnai, ir iespaidīgs.
Lutona – pilsēta ar interesantu etnisko sastāvu. Baltādaino tikai nedaudz vairāk par pusi. Un arī tas pateicoties viesstrādniekiem no Centrāleiropas. Briti mazākumā. Tāpat kā Londonā.
Ejam pa šauru celiņu, kur vienā pusē dzelzceļa sēta, otrā – kapi. Pretī nāk liels melns tēvainis. Zanei bail, slēpjas aiz manis. Ne viņam no mums ko vajadzēja, ne mēs viņu interesējām.
Anglijā vēl agrs rīts, pilsēta tukša. Ieklīstam pilsētas galvenajā lielveikalā sist laiku, bet tur auksti un nemīlīgi. Daži veikali vaļā, daži vēl ciet. Poundlandā, kur viss par 1 mārciņu, nopērkam kaut kādus niekus.
Vēl ziema. Lutona, UK 
Baloži 
Britu vietējais
Nopietnas ēstuves ciet, tikai bulkotava un McDonalds. Ieejam padzert kafiju un apēst otrās brokastis. Viņiem stingri – no rīta tikai brokastu ēdieni – cepta ola, maizīte ar bekonu. Dienas ēdieni būs pēc plkst. 12, bet tik ilgi mēs šeit neuzkavēsimies.
Ir laiks doties atpakaļ uz lidostu. Autobusu negaidām, pārbaudām savu izturību. Gan jau izsēdēsimies lidostā un lidmašīnā. Mašīnas, kas iepriekš kaut ko gaidīja lidostas ceļa malā, pazudušas. Tātad kaut ko sagaidījuši.
Ejam pakaļ bagāžai. Pirms saņemt, jāsamaksā par glabāšanu – sanāk 20 mārciņas par 2 vienībām – milzu nauda! Lielākie izdevumi turpceļā.
Arī šajā lidostā lielo mugursomu neņem parastajā bagāžā, jānes uz milzīgo nestandarta skeneri. Darbinieks saskata ko aizdomīgu, kas izrādās magnētiskais telefona turētājs priekš auto.
Drošības kontrolē šoreiz liek novilkt zābakus un izlaiž caur rentgenu. Visi izejam bez aizķeršanās, bet Zane sāk pīkstēt. Viņai liek stāvēt ar paceltām rokām skenerī, bet neko neatrod un palaiž tālāk. Vismaz ir kaut kāda jautrība.
Lutonas lidosta briesmīga, notiek remontdarbi, daļa slēgta, vietas visiem nepietiek, cilvēki stāv lielā pūlī un skatās uz ekrāniem, kur noteiktā laikā parādīsies izlidošanas vārtu numurs. Ejam tālāk un atrodam brīvāku vietu – laika vēl daudz, vajag apsēsties.
EasyJet lidmašīnā LTN-TFS airbusā tiekam bez kavēšanās, viss notiek pēc plāna. Pie vārtiem lielāko somu atzīmē kā nododamu bagāžā, bet pie trapa nav neviena darbinieka, kas to kontrolētu, tādēļ stiepjam vien iekšā salonā. Skatos, ka arī citi ir rīkojas līdzīgi.
Esam tikuši īstā pensionāru reisā. Spriganas kundzes un kungi gados aktīvi pērk mazās pudelītes vai pako laukā līdzpaņemtās maizes. Esam tuvu lidmašīnas priekšgalam, kur notiek aktīva kustība uz tualeti un burziņš ar stjuartu piedalīšanos. Kaut kā jau tās četras ar pusi stundas gaisā jāpavada. Jāsaka, lai gan EasyJet skaitās budžeta klases pārvadātājs un visas lidmašīnas ir vienādas, tomēr sajūtas patīkamākas, salīdzinot ar Ryanair un Wizz.
Ja vējš pūš no Ziemeļiem, tad, pirms nolaisties Tenerifes Dienvidu lidostā, sanāk mest loku apkārt salai. Vakara saulē varam baudīt skatu uz Teides vulkānu, los Gigantes klintīm un okeānu. Pasakains skats! Žēl, ka Zane neredz, viņa sēž pretējā pusē.
Mīksta nosēšanās, ātra pasu kontrole pie bērnu lodziņa, bagāža uz lentas, un dodamies meklēt nomas auto. Mums ir dotas norādes uz stāvvietu, kur būs Pluscar darbinieks. Tiešām, noteiktajā vietā ir Migels. Bet ir arī rinda. Un pēc pusstundas gaidīšanas šķiet, ka tā nekur nekustas. Ir Migels, kurš darbojas ar papīriem, tad cits Migels no bāzes atdzen mašīnu un iedod atslēgas. Bet papīru daudz, viss notiek ļoti lēni, un mūsu rinda pienāk tikai pēc divām stundām. Mūs ar savu uzvedību izklaidē krievu tūristi, kuri acīmredzot ieradušies ar Airbus 330, kas stāvēja pie rampas. Arī viņiem stresu uzdzen ilgā gaidīšana, bet līdz kautiņam nenonāk. Puisis papīru rakstītājs ar gredzenu ausī tikai stingri nosaka, ka viņš dara savu darbu. Un tik ātri, cik var. Domāju, ka vienkārša izskata krievs tūliņ kādu nositīs, jo viņam paziņots, ka nekādas rezervācijas nav un dabūs to, kas paliks pāri. Bet nekā! Uzvedās pat ļoti savaldīgi un inteliģenti. Vēlāk atrada telefonā rezervācijas e-pastu (iedomājos, ka viņiem tā taču ir viesabonēšana ar vājprātīgu tarifu. Nabadziņš!).
Esam nonīkuši, bet tikuši pie gluži svaiga balta golfiņa par saprātīgu cenu – 112,70 EUR par 7 dienām, un nekādu papildus depozītu vai apdrošināšanas. Jūtos kā atpalicis mežonis tādā jaunā mašīnā – nemāku darboties ar roķeni. Migels to ir noparkojis nelielā slīpumā ar purnu pret apmali. Gribu kustināt atpakaļgaitā, noturot ar roķeni, bet roķene ta elektroniskā! Kā parauj kloķi, tā ripo apmalē. Kaut kā jau izkustos, bet nesaprašana paliek. Tikai vēlāk vakarā atklāju, ka šajā gadījumā nekas nebūtu jādara, sāktu braukt, un bremze pati atlaistos. Vēl vairāk, ir režīms noturēšanai slīpumā, kad apstājoties, uzreiz ieslēdzas rokas bremze, bet sākot kustēties – atlaižas. Nākamajās dienās, stājoties pie stopzīmēm kalnu ciematos, ļoti priecājos par šādu ekstru.
Tagad vajadzīgs veikals, jo rīt svētdiena, bet svētdienās veikali ciet (vēlāk atklājās, ka tā nav gluži taisnība). Pa ceļam Mercadona – spāņu veikalu tīkls, tur nopērkam 6 kg apelsīnu maišeli, tie lētāki par kartupeļiem. Vajag arī kafiju brokastīm – zināmus nosaukumus neatrodam, pērkam ne lētu, ne dārgu, un trāpām uz brūnu bezgaršīgu pulveri spīdīgā paciņā.
Tālāk ceļš uz naktsmājām, kuras jau laikus rezervētas caur airbnb. Saimnieks Daniels atsūtījis ziņu, ka kavēsies. Mēs arī. Ja nu kas, atslēga esot zem paklājiņa. No lidostas ceļš nav tāls, maršrutu izpētīju caur Google Street View, lai varētu atrast arī tumsā, nogurumā un bez navigācijas. Viss tā arī izdodas, bet neesmu guvis priekšstatu par reljefu. Pagrieziens pa kreisi, pagrieziens pa labi un… ceļš pazūd. Slīpums tāds, ka aiz purna asfaltu neredz. Nākas paļauties uz to, ka citi taču arī brauc (vēlāk izrādās, ka ir arī otrs neoficiālais ceļš, to slīpumu visi nemaz neriskē izmantot).
Ceļa galā Atlantijas okeāns, kura malā stāvlaukumā mūs gaida mājiņas saimnieks. Paralēli krastmalai ieliņa, tās malā naktsmājas turpmākajai nedēļai – aiz virtuves loga ceļš, tad okeāns. Saimnieks atslēdz durvis, visu ierāda. Žēlojas, ka gaidāms lietains un nepatīkams laiks. Te jāpiebilst, ka viņi uz savas salas neko nejēdz no slikta laika. Ko gan teiktu par mūsu novembri, ja tas “sliktais laiks” bija pāris lietus lāses un +20 grādi Ziemeļu daļā.
Divus atslēgu komplektus kopā ar garāžas vārtu pulti atstājam uz galda, un dodamies uz mašīnu pēc mantām. Pa to laiku namiņa durvis aizsitas, bet atslēgas paliek iekšā. Ko nu! Labi, ka telefons palicis mašīnā. Sazvanu saimnieku – nav problēmu, tikai jāpagaida, kad atbrauks atpakaļ, ir jau ticis līdz lielajai šosejai. Labi, ka vadā līdzi rezerves atslēgu.
Pēc garās dienas tāds nogurums, ka šodienai pietiek. Vēl tikai mašīnu jānoliek garāžā un jānobauda apelsīnu uz jumta terases.
