No rīta krāmējam mantas. Diena jānodzīvo pa salu, vakarā lidmašīna uz Lutonu. Viss notiek bez steigas, laukā neviens nemet, nokavēt neko nevaram. Bet arī mājā īsti nav ko darīt. Tādēļ divreiz pārbaudām, vai nekas nav atstāts, noliekam atslēgas uz galda un aizsitam durvis kā pirmajā vakarā. Viss. Projām.

Atpakaļceļā piestājam pie Tahajo arkas, kur vakarā neatradām slēpni. Un atkal neatradām. Nav lemts. Bet varbūt tas uz atgriešanos?

Stāvlaukumā pie arkas kā vienmēr un visur pūš vējš. Tas nav mainījies kopš pirmās dienas. Mašīnas durvis jātur, lai neizlauž. Bet blakus stāvvietai aizvējā iekopts mazdārziņš. Pāris kvadrātmetri ar tomātiem un pipariem. Nevienu māju tuvumā neredz, bet mazdārziņš ir.

Laika nosišanai aizbraucam līdz Las Galletas – neliela pilsēta netālu no lidostas. Bija paredzēts līdz bākai pie Malpais De La Rasca, bet navigācija ieveda banānu plantācijai, līdz atdūrāmies pret slēgtiem vārtiem. Tādēļ tikai pastaigājām pa pilsētiņu, zvilnējām saulītē un tikām pie saldējuma.

Tālāk uz veikalu Siam Mall, kur HyperDino nopirkām spāņu desu, sieru un maizi, lai būtu ko apēst brokastīs.

Kā noteikts, mašīnu atstājam, kur saņēmām – lidostas stāvvietā. Īpaši neko netīram, bet neesam jau arī īpaši piecūkojuši. Pieņēmējs paņem atslēgas, uzmet aci līgumam – golfiņu esam atdevuši vienā gabalā un ar visiem riteņiem – tātad viss kārtībā.

Pie bagāžas nodošanas milzīga rinda, sanāk diezgan nogurdinoši. Pēc tam drošības pārbaude, kurai visi tiek cauri bez aizķeršanās, bet ne Zane. Drošībniekiem ir rādījies kaut kas aizdomīgs, tādēļ viņas mugursoma ar gāzu analizatoru tiek pārbaudīta uz aizliegtām vielām. Protams, neko neatrod, un varam doties tālāk. Kā jau lidostā, pēc drošības pārbaudes veikals, kur sastresotie ļautiņi drīkst atstāt naudu par briesmīgi dārgiem niekiem.

Dzeramo ūdeni varam pirkt puslitrenē par pusotru eiro, bet varam vienkārši piepildīt pudeli no dzeramā ūdens krāna blakus tualetēm. Ūdenim nav ne vainas, tāds pats, kādu pārdod pudelēs.

Lidojam atkal ārpus Šengenas zonas, tādēļ pasu kontrole pirms izejas uz lidmašīnu. Stilīgs spāņu robežsargs sēž būdā un garlaikoti uzmet aci pasēm.

Tā pati publika, kas brauca turp, brauc arī atpakaļ. Tikai šoreiz jau tādi saguruši un miegaini. Ir vēls vakars, kad ierodamies Londonas Lutonas lidostā. Lidmašīnai pēdējais reiss, to noliek pie sētas un pasažierus ar autobusiem ved uz termināli. Robežsardze un bagāžas saņemšana bez aizķeršanās, un varam stiept somas uz viesnīcu blakus lidostai – Ibis Hotel Luton Airport. Ar smago somu uz muguras pa ceļam nožaujos slapjā slidenā zālē pie pašas viesnīcas, kur ganās trušu kolonija. Reģistratūrā ierodos noķēpājies ar kaut ko zaļpelēku. Divi numuriņi mums piešķirti katrs savā gaiteņa galā, bet jūtos pārāk noguris, lai protestētu.

Izdevās ar atlaižu saiti rezervēt numuriņu – 40$ atmaksa, ja iztērē 80$ vai vairāk. Divi numuriņi maksāja kā reizi 80$, tādēļ sanāca maksāt par diviem numuriem kā pa vienu. Bērni iekārtojās vienā galā, mums jāguļ atsevišķi. Laikam jau jūtas pieauguši.

Lēta vienkārša viesnīca, bet vienai nakšņošanai pietiek. Numuriņā ir tējkanna un krūzes, un no rīta varam uzvārīt kafiju. Rīta reiss uz Rīgu 7:45, un tik agri brokastis viesnīcā vēl nevar dabūt. Bet mums ir spāņu desa un maizes paliekas, tādēļ badā nebūsim. Pēc nelielām brokastīm stiepjamies atpakaļ uz lidostu, kur paredzēts Wizzair uz Rīgu.

Šoreiz lielo nestandarta somu paņem parastajā bagāžas nodotavē un neliek stiept uz lielo skeneri. Lidosta tā pati, bet katru reizi citādāka.

Pēc divu stundu nīkšanas lidostā varam sēsties lidmašīnā, un vēl pēc divarpus stundām esam atgriezušies Rīgā. Ievērojām igauņu ģimenīti, kuri izpildīja tādu pašu maršrutu gan turp, gan atpakaļ. Bet viņiem no P3 stāvvietas vēl ceļš uz Igauniju. Mums tepat Rīgā, un agrā pēcpusdienā esam mājās.

Nobeiguma jautājumi.