Pārgājiens par godu 2018. gada 19. novembrim jeb grandiozās simtgades pēcsvinību sindromam. Šogad esam devušies pastaigā gar jūru no Tūjas līdz Veczemju kempingam un no Veczemjiem līdz Vitrupei. Šoreiz iesim no Tūjas uz otru pusi, Saulkrastu virzienā.
Sākums
Atkal tiekamies pie Tūjas Elvi veikala, un nospraužam šodienas galapunktu. Lai būtu Lauču akmens, un iešana sākot no Tūjas, jo pūš neliels, bet stabils Ziemeļu-Ziemeļaustrumu vējš. Vismaz tā var saprast no karoga, kas uzvilkts mastā pie Tūjas galvenās kafejnīcas.
Vienu mašīnu aizdzenam nolikšanai stāvvietā pie Lauču akmens un tam saistītā kempinga-viesnīcas-restorāna, kurā jautājam par stāvvietas maksu, bet novembris ir pilnīga nesezona, un neviens nemēģina kaut ko iekasēt.
Otra mašīna tiek novietota tajā pat bezmaksas stāvlaukumā Tūjā, un ceļš var sākties. Šeit atklāju, ka silto jaku esmu atstājis savā mašīnā. Bet laiks ir sauss, turās pāris grādi plusā, gandrīz bezvējš, tādēļ nedzenam atpakaļ 14 km pēc jakas. Izpalīdzīgie biedri aizdod cepuri un šalli, un ceļš var sākties.
Pirmais šķērslis
Ceļš sākas ar gludām, stingrām piejūras zelta smiltīm un nedaudziem zaļiem akmeņiem. Piekraste kā jau ierasts aizbūvēta. Arī pieķēzīta ar pamestiem lielummānijas radītiem monstriem.
Sākumā pietupiens. 
Akmens, noklāts ar zaļu. 
Nebijām gluži vienīgie pie jūras. 
Pamestais monstrozais objekts.
Noejam tikai kādu puskilometru, kad atduramies pret šķērsli – Liepupi. Vasarā varētu pārbrist vai pārpeldēt, bet novembrī nav vēlēšanās tēlot roni. Ejam gar upīti pa taciņu, kas drīz ieved mājas pagalmā. Bet pašreiz tur neviens nedzīvo, un nepamanīti izlavāmies cauri līdz ceļam.
Suns, kas nekož
Ceļš tūliņ izved līdz caurumainam auto tiltam pār Liepupi.
Liepupes šķērsošana pa tiltu.
Griežamies atkal uz jūras pusi, un nokļūstam kāda privātšķūnīša pagalmā. Tālāk dziļa grava un grāvis, kuru cenšamies apiet pa leju. Tad uzrodas blakusmājas saimnieks ar diviem suņiem. Viens saitē, otrs – nekož. Tā apgalvo, un skaidro, ka esam tikuši privātīpašumā un ceļš uz jūru ved pa otru pusi. Bet ja nu tik tālu esam tikuši, tad varam iet līdz jūrai. Šķiet, ka mūsu izskats nepārprotami norādīja uz pastaigu gājējiem, bet tomēr bija vajadzīgi divi suņi, lai izpaustos.
Tā veiksmīgi pieveikuši upi un divus suņus, atkal tiekam līdz jūrai un turpinājām ceļu. Tālāk gludas viegli ejamas smiltis, kuras ik pa puskilometram mijas ar akmeņiem.
Kārtējās mocības uz akmeņiem. 
Akmeņi. 
Čakārnītis. 
Liels čakārnītis, kas jūras malā turas uz godavārda. Sakņu zemē sen vairs nav.
Bāka, ronis un rejošs suns
Turpinām ceļu gar jūru un nonākam līdz Lāču bākai. Tā, atšķirībā no Ķurmraga bākas vienā no iepriekšējiem gājieniem, izskatās atjaunota un funkcionējoša. Turpat blakus mājā rej suns, bet nelien tālāk par pagalma robežu un mūs apostīt nenāk.
Lāču bāka. Ar beigtu roni priekšplānā.
Pretim bākai jūras malā atrodam beigtu roni. Smird briesmīgi. Vajadzētu tā kā norakt, bet lāpstas nav. Lai vietējie paši rok, tas taču viņu ronis.
Prasās uztaisīt nelielu pauzi, bet ne jau pie beigtā roņa. Ejam uz priekšu, un atrodam piemērotu baļķīti, kur piemesties.
Štopē aiz vaigiem. 
Pa šādu krastu gluži kā pa lielceļu. 
Atkal zaļie akmeņi vakara gaismā. 
Viss klāts ar zaļu.
No putniem redzam tikai pāris meža pīles – puisīti un meitenīti – un sudrabkaijas.
Vājprāta arhitektūra un kāpnes uz pazemi
Tā kilometru pa kilometram esam tikuši līdz Duntei. Vietām piekrastē ieķēzīts pa kādam vājprāta arhitektūras paraugam.
Upe. Precīzāk, Duntes strauts. 
Kāpnes uz “zeme, atveries!” 
Forsējam upi. Suņus nemeklējam. 
Pamestais objekts.
Daudzas reizes nākas šķērsot upes, bet neviena nav tik liela, lai būtu jāiet dziļāk iekšzemē un jāmeklē tilts pie suņu apsargātiem pagalmiem. Saule krīt arvien zemāk un zemāk, bet arī mēs tuvojamies šodienas mērķim.
Vakars nāk, saule drīz līdīs jūrā. 
Vēl tikai izgaismos gabaliņu meža. Kas tajā vietā tāds īpašs, ka jāizceļ? 
Arī Betmens te bijis.
Pēc pusotra kilometra esam pretim Vārzām, kur bijis zivju pārstrādes cehs – tagad tikai pussabrukušas ēkas un sēta. Toties ir informācijas dēlis un pludmales noteikumi. Līdz šim esam redzējuši tikai zīmes “Privātīpašums”. Pie katras taciņas un nobrukuša ceļa gala.
Akmeņi un gaidītā atpūta
No turienes tālumā saskatāms mūsu mērķis – Lauču akmens. Ejam tuvāk, un redzam, ka to ir veseli divi. Tātad lielais un mazais. Uztaisām bildes – vēlāk noskaidrosim, kurš ir lielais, kurš īstais. Lauču kempinga mājaslapā rakstīts, ka Lielais Lauču jūrakmens izstumts krastā 1853. gadā, un tam piemītot īpašas spējas. Tiesa, netiek atšifrēts – kādas. Savukārt Vidlauču kempinga lapā aprakstīti gan Lielais, gan Mazais Lauču akmens.
Lauču akmens. Lielais. Tik liels, ka ne apkārt apiet. 
Bet nobildēties gan var. 
Tā un šitā. 
Šis Mazais Lauču akmens. 
Ar bildi.
Blakus akmeņiem restorāns ar lielisku skatu uz jūru. Varētu tā kā uztaisīt kafijas pauzi, bet mēs to jūru esam redzējuši jau 14 kilometrus, un tagad gribas tikai braukt mājās, nevis sēdēt pie kafijas, jo zināms, ka pēc tam piecelties būs gandrīz neiespējami.
Ir tapusi arī videoatskaite ar muzikālo pavadījumu (pārgājiens bija bez mūzikas).
Kopsavilkums, statistika
pirmdiena, 2018, 19 novembris 11:12 EET
Attālums: 13,9 km
Ilgums: 4 stundas, 22 minūtes un 54 sekundes
Vidējais ātrums: 3,2 km/h
