Ir svētdienas, 25. jūnija, agrs rīts jeb otrā diena pēc Jāņu nakts. Gan Latvijas, gan Lietuvas ceļi vēl guļ, satiksmes nav un virzāmies uz priekšu pēc plāna. Ja neskaita to, ka no mājas izkasījāmies vēlāk, nekā plānots. Bet citādi nekad nav bijis, ja brauc ar bērniem, tātad to varam uzskatīt par plāna sastāvdaļu.
1. diena. 25. jūnijs
Šodienas mērķis ir gana nopietns: Slovākija aptuveni 1000 kilometru attālumā. Pie tam, galvenokārt pa mazajiem ceļiem, ne ātrgaitas šosejām. Ir doma maksimāli izmantot svētdienas mierīgāko satiksmi, lai tiktu cauri Polijai, tādēļ šodien garas pauzes nav paredzētas.
Pārmaiņas pēc maršruts nosprausts pa Jelgavas šoseju, gar Šauļiem, nevis caur Bausku un Kauņu. Attāluma un laika ziņā vajadzētu būt ļoti līdzīgi, bet trāpām uz ceļa remontiem Lietuvas pusē. Šis nav nekāds Via Baltica, un lietuvieši nav centušies to uzturēt labā kārtībā.
Tālāk cauri Polijai gar Baltkrievijas robežu. Plānojot, bija doma par izbraukšanu cauri Ukrainai ar nakšņošanu kaut kur Ļvivā – tā ir nedaudz tuvāk, bet no šādas ieceres tomēr atteicāmies, jo uz robežas pavadītais laiks būtu neprognozējams.
Belostokā uztaisām nelielu pusdienu pauzi ar KFC ēstuves apmeklējumu, un pamazām turpinām ceļu. Latvijā vasara vēl nav bijusi, bet Polijā saulīte silda. Un tad parādās nojauta, ka gaisa kondicionieris nepilda savus pienākumus līdz galam. It kā dzesē, bet nepilnīgi. Šī nojauta visu laiku pastiprinās, tomēr problēma nav tik neciešama, lai meklētu palīdzību pie meistariem svešumā.
Spainis ar ceptām vistas detaļām un kartupeļiem. Un lejamais Pepsi. 
Tipa kaut kas veselīgs.
Tomēr karstais laiks neturpinās ilgi, vakarpusē saņemam kārtīgu vasaras lietusgāzi.
Paspējam vēl Žešuvas TESCO nopirkt lazanju vakariņām un Beskidu kropli, ko padzerties.
Naktsmājas Olla apartmány Svidnīkā, pilsētiņā Slovākijā netālu no Polijas robežas, sasniedzam ap astoņiem vakarā un briesmīgā lietū. Esmu atsauksmēs izlasījis, ka piebraukšana viesnīcai ir nedaudz dīvaina, aiz slimnīcas caurlaides, ne tā, kā grib vest navigācija. Tādēļ maldīšanās nav ilga, un starp slimnīcas māju un saimniecības ēku atrodam nelielu, glīti izremontētu viesnīciņu. Saimnieks mūs gaida, jo esam pēdējie. Pārējie viesi – caurceļotāji no Ukrainas – jau iekārtojušies.
Nekāda nopietna iepazīšanās ar pilsētu nesanāk, jo visu vakaru gāž lietus, rībinādams pa jumtu. Tik vien kā varam baudīt skatu uz Beščadu kalniem.
Naktsmājas Slovākijā. Apkārtne. 
Naktsmājas Slovākijā. Interjers. 
Viesu māja Slovākijā, Svidnikā. 
Skats uz Beščadu kalniem kaut kur fonā
Statistikai:
- 1054,1 km
- 13h 40min ceļā
2. diena. 26. jūnijs
Mostamies bez liekas steigas, brokastojam, sakravājamies, samaksājam darbiniecei par naktsmājām un atdodam atslēgas. Šeit no mums iekasē arī mistisko pilsētas nodokli, par ko godīgi saņemam rēķinu.
Pārējie tūristi jau sen kā izrakstījušies, bet mums par to nav nekādas daļas, mums šodienas mērķis nav tik tāls, kā pirmajā dienā. Jātiek līdz Sibiu pilsētai Rumānijas vidienē, Transilvānijā. Tiesa, nezinām, cik ātri virzīsimies uz priekšu, tādēļ arī lieka kavēšanās nav vēlama.
Pati Svidnīka nešķiet uzmanības vērta. Slimnīca, pie kuras nakšņojām, arī ir pilsētas lielākais objekts. Vēl kara muzejs par godu Sarkanajai armijai, kura šajā Slovākijas pusē ir īpašā cieņā (T-34 tanks joprojām stāv izlikts ceļmalā).
Slovākijai izbraucam cauri daudz nekavējoties, tikai benzīntankā nopērkam elektronisko vinjeti, jo gan turpceļā, gan atpakaļceļā nedaudz sanāks braukt arī pa ātrajām šosejām.
Izbraucam cauri Košicei un tiekam uz ātrgaitas ceļa, kurš man kā šoferim šķiet kā atelpa pēc mīcīšanās pa Polijas pārslogotajām šosejām. Bet prieki nav ilgi, ceļš ir nepabeigts un drīz beidzas pie Ungārijas robežpunkta. Pašas robežkontroles it kā nav, bet ir milzīgs daudzums fūru, kuras tiek kontrolētas, un mēs stāvam vienā šaurā rindā ar lielajām mašīnām, līdz tiekam garām un neviena netraucēti varam doties tālāk. Nekavējamies ar Ungārijas vinjetes iegādi, jo tā laikus nopirkta internetā (tagad es mūžīgi saņemšu autoceļu direkcijas spamu ungāru valodā). Nebija pārliecības, ka tāda pašdrukāta lapele ies cauri, bet neviens par mums interesi neaizrādīja, tātad viss kārtībā.
Pa lielajiem ceļiem izbraucam cauri Ungārijai, garām Miskolkai un Debrecenei, un pie Oradjas tiekam Rumānijā. Šeit sastopamies ar robežkontroli, kur rumāņu robežsargs noprasa mūsu ierašanās mērķi. Saku, ka braucam tālāk uz Bulgāriju, bet tā vairāk izskatās pēc formālas procedūras. Tālāk visas ceļmalas pilnas fūrēm, un sākas ceļš cauri Rumānijai.
Drakulas un Čaušesku zemē
Pamazām sajūtam, ka tomēr ir vasara. Sajūtam, jo kondicionieris tiešām īsti nestrādā. Vēroju vietējo autoparku, un saprotu, ka Mitsubishi šeit varētu būt tikai kondicionieri vai televizori, nevis automašīnas. Bet auto kondicionieris atšķiras no tā, ko skrūvē pie sienas, tādēļ nemaz nemeklēju servisu. Savukārt vietējais autoparks sastāv pārsvarā no Dacia – dažādu gadu un laikmetu. Vecākie vēl ir redzējuši Čaušesku režīmu, jaunākie ir gluži svaigi Dacia-Renault ražojumi.
Rumānija. Pauguraina zeme. 
Ceļš Rumānijā.
Līkumojam valstī iekšā pa ceļiem, kuri tiek vai nu kapitāli remontēti, vai nu atrodas katastrofālā stāvoklī. Piemēram, neliels tiltiņš pa pusei sabrucis. Kā pagaidu variants ir barjera un brīdinājuma ceļazīme. Tik “pagaidu”, ka uz nobrukušās puses jau saauguši paprāvi kociņi. Un tas uz valsts nozīmes ceļa.
Brīžiem ceļš ved cauri maziem ciematiņiem, kur visām mājām vienādi sarkani jumti. Arī pašas mājas būvētas vienādā stilā – nelielas, vienstāva. Uz šī fona izceļas čigānu baronu milzīgās trīsstāvu savrupmājas.
Benzīns pamazām iet uz beigām, un sāku meklēt benzīntanku. Navigācija rāda, ka drīz jābūt Lukoil, bet patiesībā nekā nav. Tas liek nedaudz nervozēt, jo ir tikai mazi miesti un kalnu ceļi, kuros nekādu benzīntanku nav un nevar būt. Tādēļ braucu iekšā pirmajā, kur ir norāde par benzīnu. No būdas iznāk saimnieks un, kā var saprast, jautā benzīnu vai dīzeli un cik daudz. Prasu, vai ar karti varēs maksāt. Nē, tikai cash. Jau Rīgā biju samainījis nedaudz eiro pret Rumānijas lejām sīkiem izdevumiem. Negribu visu iztērēt par benzīnu, tādēļ ceru ar 5 litriem izvilkt līdz īstam tankam. Šis izskatās, ka uzsliets mājas pagalmā un tirgo kaut kur nolietu šķidrumu. Manas cerības piepildās, un jau pēc pāris kilometriem tieku pie pilnas bākas parastā Gazprom stacijā.
Tā kā ceļš ir līkumains un bieži nākas stāties dēļ ceļu remontiem, saprotam, ka nekur kavēties nevaram un šodien apskates objektu nebūs. Navigācijas prognoze rāda, ka šodienas galapunktā – Sibiu – ieradīsimies pēc astoņiem vakarā. Piestājam tikai Lidl Bradas pilsētā un sapērkamies vakariņām, brokastīm.
Kādi pēdējie 100 km šodien paredzēti pa ātrgaitas ceļu, kas šoferim atkal ir atvieglojums pēc kalnu līkločiem un mazajiem ciematiem. Nav skaisti, bet ātri gan. Tiesa, Rumānijā arī uz autobāņa redzu to, kā nav citur – zirga mēslus…
Esam pusstundas attālumā no pilsētas, kad zvana saimnieks – Ovīdijs (vārds kā jau cienīgam Senās Romas pēctecim). Ja pusstunda, tad pagaidīšot dzīvoklī. Atrodu norādīto adresi, nolieku mašīnu turpat ielas malā. Ovīdijs saka, ka stāvvieta ir maksas, bet mūs ar ārzemju numuriem diez vai kāds aiztiks. Nolemju tomēr neriskēt un samaksāt, lai gan rēķinos, ka pašā pilsētas centrā tas varētu būt dārgi. Ja pareizi atceros, tad tarifs no vakara līdz nākamās dienas pēcpusdienai sanāca 2 lejas (0,40 eiro). Sīknaudas nebija ne man, ne Ovīdijam, arī veikals pie mājas bija jau slēgts, tādēļ maksāšanu atstājām uz vēlāku.
Iekārtojāmies izremontētā dzīvokli sensenā mājā ar iekšpagalmu, nodilušām kāpnēm un ieeju caur otrā stāva balkonu. Šķiet, ka trepes uz otro stāvu deldējuši jau grāfa Drakulas pavalstnieki. Vakars vēls un nāk tumsa, bet vajag iziet pastaigā pa Sibiu pilsētu. Esam senā Transilvānijas pilsētā, kura dibināta jau 12. gadsimtā. Tagad – ne lielpilsēta, ne mazpilsēta, tikai tik liela, lai palaistu trolejbusa līniju.
Naksnīgā pastaiga Sibiu. 
Naksnīgās ieliņas.
Labi, ka centrs un vecpilsēta tepat aiz stūra. Uz gājēju ielas dzīvība, cilvēki dzīvojas pa ielu kafejnīcām. Nu mēs taču tā nesēdēsim, visu dienu esam jau nonīkuši mašīnā. Izstaigājam Lielo laukumu, bet visi muzeji tik vēlā stundā, protams, jau ciet. Vēl līkums pa parku apkārt kvartālam un tad uz māju gulēt. Mājās pamanāmies uz virtuves galda izgāzt piena pudeli, kuru tad pa visiem cenšamies savākt, izlietojot rulli ar papīra dvieļiem.
Statistikai:
- 678,1 km
- 9h 41min ceļā
Trešā diena. 27. jūnijs
Rīts sākas ar bezdelīgu bļaustīšanos. Tās pa senajiem jumtiem dzīvojas bariem vien. Mums jāceļas vien augšā, mums savas brokastis un ceļš priekšā. Kravājam mantas un dodamies uz mašīnu, kura tāpat arī stāv ielas malā, kur vakar atstāta. Vakarā izmainījām naudu bulciņu kioskā un iemetām monētas stāvvietu automātā.
Pagalms Sibiu. Labajā pusē naktsmājas. 
Sibiu Vecpilsēta. Kaut kur tepat mūsu auto.
Mūsu šodienas plāns – jātiek līdz Melnajai jūrai Bulgārijā. Lai ceļu padarītu interesantāku, nolemju braukt nevis pa galveno šoseju kā navigācija sarēķina, bet pa Transfagarašānu jeb Fagara kalnu pāreju, kura reiz nosaukta par “labāko ceļu pasaulē“.
Vājprātīgais Čaušesku
Tikai nedēļu pirms ceļojuma, jūnija vidū, tika paziņots, ka ceļš brīvs no sniega un atvērts auto satiksmei. Šis Čaušesku vājprāts uzbūvēts 1974. gadā kā rezerves ceļš pāri Karpatu kalniem gadījumam, ja uzbrūk krievi un aizšķērso pārējās šosejas. Praktiskas un stratēģiskas nozīmes šai būvei vairs nav, un tas kalpo tikai kā tūrisma objekts. Un tas ir tā vērts! Skati un braukšanas sajūtas ir vienkārši lieliski. Stājamies vairākas reizes pa ceļam, lai fotografētu un baudītu skatus. Tikai pašu augstāko punktu 2042 metru augstumā izlaižam – tur ir maksas stāvlaukums un suvenīru tirgotavas.
Dažās pieturās sastopam tautiešus ar LV numura zīmēm. Tātad neesam vienīgie, kas gatavi dzīties garo gabalu, lai baudītu šo īpatnējo ceļu un neaizmirstamās kalnu ainavas.
Miglas vāli Transfagarašāna sākumā 
Mākoņi pār Fagara kalnu pāreju. 
Ēzeļi turpat ceļa malā. 
Transfagarašāna serpentīns. 
Transfagarašans. 
Vietām vēl sniegs. 27. jūnijs, bet ielejā +32 grādi. 
Fagara kalni.
Pārejas augstākajā punktā neapgaismots tunelis, un tad jau ceļš krīt uz leju. Daudz ieskrieties nevar, jo līkumi seko viens otram, tādēļ turu otrajā robā, lai nekarsētu bremzes. Vēlāk satiekam uzmanīgas braukšanas otru iemeslu – pretim nāk aitu ganāmpulks ar pavadītājiem – ganiem, suņiem un zirgu pajūgu. Nākas stāties malā un palaist, viņiem neapšaubāma priekšroka.
Kādā līkumā sastopam šādu procesiju. 
Jaunatne noslēdz karavānu.
Tālāk ceļš kļūst lēzenāks, bet tik pat līkumains. Un vēl bedrains. Tā nonākam līdz Vidraru dambim, tātad drīz būsim pieveikuši Tranfagarašana ceļu. Dambis briesmīgi augsts, kādi 150 metri. Tas ir tas pats dambis, kura pakājē nakšņoja Gāzi grīdā varoņi. Mēs gan tur nevarētu tikt, – barjera priekšā.
Skats no aizsprosta. 166 m augstums. 
Gadījumam, ja dambīs sabrūk, ir paredzēts saspridzināt kalnus un aizbērt ieleju. Dinamīts esot paslēpts kalnos. 
Prometejs skatās no augšas. 
Kāzu fotosesija. 
Tornītis. Slēgts. 
Nieku tirgotavā iegūta sausbaranciņu kaklarota. 
Ūdenskrātuve.
Tālāk tunelis, un ceļš ved lejup. Parādās nelieli ciemati ap ceļu, tad lielāka pilsēta Curtea de Argeș (nezinu, kā tas būtu latviski jāraksta). Tur izmantoju iespēju normālā Lukoil benzīntankā pieliet pilnu bāku.
Nedaudz laika veltām pilsētas galvenajam apskates objektam – Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas klosterim un rumāņu pareizticīgo katedrālei, kas šeit atrodas jau kopš 16. gadsimta sākuma. Grezns, kā jau pareizticīgo. Krusti gan citādāki kā pie mums.
Curtea de Arges katedrāle.
Daudz nekavējamies un braucam tālāk. Pie Pitesti pilsētas tiekam uz jauna ātrgaitas ceļa, kas ir, maigi izsakoties, daudz taisnāks un gludāks par Transfagarašānu. Šeit atkal citās valstīs neredzēta parādība – stopētāji uz maģistrāles. Izskatās, izlīduši pa kādu tilta nobrauktuvi.
Drīz vien griežam nost uz 61. šoseju, un pa ciematiem, kuros galvenais transports jorpojām ir zirgu pajūgi un vecas Dacia, dodamies uz Džiordžiju – Rumānijas-Bulgārijas robežpilsētu pie Donavas. Pilsētā visās ceļmalās stāv fūres, kuras kaut ko gaida, pirms doties uz Bulgāriju. Bez rindas tiekam tām garām, un nokļūstam nelielā rindā pie robežkontroles. Šeit, izbraucot, tiek paprasīta ceļu vinjete. Tā ir elektroniska, vajadzīga visiem ceļiem, maksa tīri simboliska, un esmu to laikus nopircis internetā. Šaubījos, vai viņiem derēs tāda paštaisīta izdruka, bet viss kārtībā. Laikam jau nekādas datubāzes, kur pārbaudīt apmaksu, uz robežas nav.
Tad tilta kases būda. Jā, tikšana pāri Donavai ir maksas. Nav nekas daudz, kādi pāris eiro mūsu naudā, bet braukšana pa Draudzības tiltu, kurš celts 1952.-1954. gadā, nav par velti. Kapitālismā arī draudzībai ir cena. Cik pētīju, tad tikšana pāri Donavai, kura krietnu gabalu pilda arī robežupes funkciju, mums būtu vai nu pa maksas tiltu, vai nu ar neprognozējamiem veciem prāmjiem.
Tiekam Bulgārijā
Pa tiltu, kura pirmajā stāvā brauc vilcieni, bet otrajā – auto, šķērsojuši zilo Donavu, kura nemaz tik zila nav, nonākam Bulgārijā. Jau noplukušā robežpunktā visi uzraksti kirilicā, kas bērniem šķiet ļoti īpatnēja rakstība.
Uzreiz pēc robežpunkta dodamies uz konteinerbūdu iegādāties vinjeti. Bulgārijā nav nekādas elektroniskās sistēmas, ir īsta ielīme priekšējā stiklā, kas nepieciešama uz visām šosejām, visām automašīnām. Vietumis redzējām kameras un brīdinājumus par vinješu kontroli. Nezinu, kādas būtu sekas, ja vinjetes nebūtu, un nebija arī vēlmes to pārbaudīt.
Tilts mūs ir izvedis Ruses nomalē, bet pilsētā iekšā nebraucam. Pirmkārt, gribas vēl šodien laikus tikt līdz Melnajai jūrai. Otrkārt, lielpilsētas mūs nemaz tā neinteresē.
Bez aizķeršanās pieveicam aptuveni 200 km līdz Varnai, kas ir liela osta pie Melnās jūras, un tad vēl kādi 50 km paralēli krastam līdz mūsu naktsmājām pilsētā Byala. Caurbraucot novērtējam Varnas arhitektūru – pilnīgs vājprāts. Atbaidošas daudzstāvenes, bet, it kā ar to nepietiktu, priekšpēdējais stāvs, piemēram, uzbūvēts no sarkaniem ķieģeļiem, nevis paneļiem. Kopā kaut kā turas, ierēdņiem vairāk interesē sava kabata, un visi apmierināti.
Arī satiksme uz ceļiem pilnīgi haotiska. Ātruma ierobežojumi nesakarīgi, un tos neviens arī neievēro. Tāpat kā apdzīšanas aizliegumus un nepārtrauktās līnijas. Daudz auto ar Krievijas numuriem, kuri uzvedas vēl briesmīgāk par pašiem bulgāriem. Nav pārsteigums, ka Bulgārija un Rumānija sacenšas par pēdējo vietu drošības statistikā. Un paldies viņiem! Citādi mēs ar poļiem dalītu pēdējo vietu.
Bez starpgadījumiem tiekam līdz apmetnei pie jūras, kura būs mūsu mājas turpmāko nedēļu. Izbraucam galveno ielu, kura izskatās gana mierīga, atrodam norādītajā adresē vārtus un sarga būdu, un zvanām Nikolajam, ar kuru iepriekš sazinājos un vienojos par ierašanās laikiem un priekšapmaksu.
Drīz piebrauc jauns čalis ar bembi. Nikolajs, kurš runā angliski. Uz piedāvājumu sazināties krieviski nošķobās un saka, ka runāt varam, sapratīšot, bet pats atbildēs angliski.
Auto atstājam visai haotiskā stāvvietā blakus rumāņiem un ukraiņiem un dodamies uz apartamentu pasvaigā daudzstāvu ēkā. Mums ir divistabu dzīvoklis ar virtuves stūri, balkonu un lielu terasi, zem kuras peldbaseins. Varam iziet no mājas un uzreiz lekt ūdenī, ko nākamajās dienā bieži izmantojam.
Gaisa kondicionieris darbojas, bet televizors gan nē – neesot vēl pieslēgts, bet tuvākajās dienās būšot. Protams, tā arī nepieslēdza. Bet ne jau dēļ televizora braucām. Tomēr visādas nedarbošanās Bulgārijā plaši izplatītas. Dvieļu nav, bet tos atnesīšot (tā arī neatnesa). Ieliekam veļasmašīnā mazgāties drēbes, bet jūtu, ka ūdens nepildās. Protams, ventilis zem izlietnes ir aizgriezts. Nākamais pārsteigums – dzīvojamā istabā nedeg gaisma. Visas spuldzītes izskrūvētas! Pārskrūvējam vienu no guļamistabas. Nikolajs brīnās un sola rīt atsūtīt elektriķi, ko tik tiešām arī izdara.
Aizejam uz augšu, uz pilsētu, līdz veikalam pēc kā ēdama vakariņām un brokastīm. Varbūt pie vainas Melnā jūra, bet Bulgārija šeit nav nekāda lētā. Viss nedaudz dārgāks, bet mums ierastie piena produkti krietni dārgāki nekā mājās. Skatāmies pēc krējuma, bet uz trauka rakstīts, ka ražots Latvijā. Skaidrs, ka dārgāks nekā pie mums!
Statistikai:
- 610,7 km
- 9h 02min ceļā
Ceturtā diena. 28. jūnijs
Naktī pirmais pārsteigums – tepat lejā pie jūras ir pludmales bārs, kurā nepārtraukti skaļi dārd mūzika. Pārsvarā krievu repertuārs. Tā, lai nedzirdētu jūru, putnus, viļņu sišanos. Durvis turam ciet, bet mūzika ir pārāk skaļa, lai netraucētu. No rīta zvanu Nikolajam, tas saka, ka neesmu vienīgais, kurš sūdzas, ka tā nevajadzētu būt, jo vieta ir klusa un pilsētā aizliegts trokšņot naktīs. Apsola kaut ko darīt, bet man nojauta, ka tur viss tiek regulēts korupcijas līmenī.
Šodien nekur nebrauksim. Trīs dienas esam pavadījuši ceļā, tādēļ – “Diena bez auto”. Gribam brokastīs kafiju, bet ir problēma – uzlejamo šeit nepazīst. Ir uzpirksteņa tilpuma krūzītes, kurās neko iebērt nevar. Bet ir risinājums – kafijas automāts pie mājas stūra, kurā par 50 stotinkām (25-30 centi) var dabūt labu un ļoti stipru dzērienu.
Pie Melnās jūras. Bulgārija. 
Baseins pie pašām namdurvīm. 
Kuģis kaut kur tālu jūrā.
Baudām jūru, baseinu, tad atkal jūru. Melnā jūra zila, zila. Ūdens, protams, sāļš. Pilns ar caurspīdīgām medūzām. Redzu, ka citi tām nepievērš uzmanību vai ņem rokās, tādēļ skaidrs, ka nekaitīgas. Atšķirībā no Adrijas, pludmali veido dzeltenas smiltis, gluži kā pie mūsu Baltijas jūras piekrasti. Tikai ūdens dzidrāks un siltāks.
Visu dienu uz vietas nesēdēsim, jāiet izpētīt apkārtni. Kur vien ejam, tur nepabeigtas rezidences – lielākas un mazākas. Mūsu apartamenti izskatās samērā gaumīgi un iekļaujas kopējā ainavā, bet citi ir desmitstāvu monstri, kuriem arhitekts tuvumā nav bijis.
Trekno gadu paliekas. 
Viesnīca vai dzīvojamā ēka. Stikls, betons un sengrieķu kolonnas. Par gaumi nerunāsim.
Aizejam līdz senatnes piemineklim – Vičas pilsdrupām.
Viss labiekārtots (par Eiropas naudām, protams), senie mūri atsegti, bet uzbūvēta nojume, lai nesagrauž laika zobs. Nostiepts milzīgs baneris ar senatnes dzīves ainām. Apmetne šajā vietā bijusi no kristietības pirmsākumiem – 4.-5. gadsimta. Tātad – no Senās Romas impērijas Austrumromas laikiem.
Senās Romas impērijas paliekas. Tipa muzejs. 
Senlietas no Austrumromas impērijas laikiem. 
Atpakaļ ejam caur pilsētu, nevis gar jūru. Svaigi izbūvēts ceļš, kuru apmaksājuši, protams, Eiropas fondi. Bet sanāk visu laiku ved kalnā, un saule nežēlīgi cepina. Ir grūti.
Izejam cauri pilsētai Bjala, atrodam vēl pāris iepirkšanās veikalus, augļu tirgotavas, kukurūzas vārītājus, restorānus-picērijas, pludmales nieku pārdevējus. Uzkrītoši daudz krievu. Gandrīz visās tirdzniecības vietās var sazināties krieviski.
Tā tā diena paiet. Vēl pelde baseinā un nekā nedarīšana, un vakars klāt.
Piektā diena. 29. jūnijs
Šonakt pludmales krievi klusāki. Vismaz gulēt netraucēja. Tātad kaut kāds labums no sūdzēšanās ir bijis.
Šodien dodamies uz Nesebaru. Satiksme visai haotiska, lēna. Ceļš vecs, neatbilstošs mūsdienu satiksmes intensitātei. Auto atstājam maksas stāvvietā pašā vecpilsētā, kura izvietojusies uz pussalas. Stāvvietā maksas tualete. Viss kā nākas – skarba tante pie durvīm, iekasē 1 levu jeb 50 centus, un izsniedz papīra sloksnīti.
Ceļš it kā nav tāls – kādi 50 km, bet ved pāri kalnam, līkumains, lēns.
Vecpilsēta, kā jau parasti, ir domāta tūristiem. Suvenīru un nieku tirgotavas.
Mūsējiem arī vajag nieku – spineri jeb grozāmgrābsli, kas ir aktuālā tendence 2017. gada vidū.
Kā visa Bulgārija, arī šī vecpilsēta ir eklektikas paraugs – blakus tūkstošgadīgiem Senās Romas mūriem ir Ķīnas štruntu tirgotāji, bet pagrabstāvā ierīkots kino muzejs, kurā savāktas Holivudas filmu relikvijas. Piemēram, gaismas zobens no Zvaigžņu kariem.
Pie jūras Nesebarā. 
Redzēts zīmols. 
Kaut kādi tūkstošgadu veci mūri. 
Nesebara. 
Nesebaras tūristu ielās. 
Nesebaras Supermens. 
Nesebaras tūristu ieliņa 
Sv. Sofijas baznīcas paliekas. Nesebara. 
Kaut kas par pīpēšanas kaitīgumu vēderam.
Pusdienas paēdam vietējā restorānā, kurš, kā jau viss pārējais, domāts tūristu barošanai. Paspējam pirms krievu tūristu grupas. Ēdienam nav ne vainas, tomēr cenas nevar ielikt apzīmējumā “lētā Bulgārija”.
Meklēju maiņas kantori, kur samainīt eiro pret levām. Maiņas kantoru daudz, bet visiem vienādi neizdevīgs kurss. Tikai daži nodarbojas ar sīko šmaukšanos – lieliem cipariem norāda nevis pirkšanas kursu, bet pārdošanas, kurš ir daudz “izdevīgāks”. Tikai nevaru iedomāties, kuram tūristam vajadzētu iegādāties eiro, nevis vietējo naudu.
Pēc pilsētas apskates dodamies atpakaļ uz saviem apartamentiem. Gaida baseins un jūra.
Sestā diena. 30. jūnijs
Šodien braucam uz otru galu – Varnu. Mūsu apmetne ir apmēram pa vidu starp Varnu – lielu ostas pilsētu, un Burgasu, lielu tūrisma pilsētu. Tādēļ varam doties gan vienā virzienā, gan otrā. Precīzāk – vispirms dodamies uz Aladžas klosteri.
Klosteris izveidots kalnu alās, un mūki tur ieperinājušies ap 11.-12. gadsimtu, lai piekoptu askētisku dzīvesveidu un nodotos tikai un vienīgi savai ticībai. Tagad mūku vairs nav, ir tikai muzejs, kas atrodas blakus ēkā, un labiekārtotas alas, kur droši var apskatīt kādreizējās celles, neriskējot novelties no visai iespaidīga augstuma.
Klostera ejās. 
Klostera celle. 
Lieko naudu samet šeit. 
Aladžas klosteris.
Pāris kilometrus tālāk ir Zelta Smiltis, bet tas ir pārāk populārs atpūtnieku objekts, un tādi mums neinteresē. Dodamies atpakaļ, līdz Varnai, kur piejūras parkā ir delfinārijs. Satiksmes organizācija nebeidz pārsteigt – iebraucot pilsētā stājas spēkā ātruma ierobežojums 50 km/h. Bet tad seko milzīgs brīdinājums par bīstamu vietu un ātruma ierobežojumu turpmākos 300 metrus – 70 (!) km/h. Tiesa, pēc kādiem 100 m, aiz bīstamā posma (gājēju pāreja uzmālēta pāri četrām joslām), seko zīme 50 km/h. Protams, neviens neko neievēro, brauc uz tiem pašiem 80-90.
Noliekam auto piejūras parka vienā no stāvvietām, kura skaitās maksas, bet barjera ir salauzta un nekādu iekasētāju nemana. Tālāk dodamies pa parku, kurš daļēji aizbūvēts ar jaunām mājām. Laikam, ja līdzekļi atļauj, tad Bulgārijā var būvēt visu un visur.
Tiekam līdz delfinārijam, bet tas vēl slēgts, līdz izrādei kāda stunda. Nu neko, sēžam uz soliņa, ēdam saldējumu un gaidām. Saldējums kā visur Eiropā – Algida, nekādu īpašu vietējo neredzējām, tikai globālais zīmols. Kad atver Delfinārija kases durvis, tad ejam skatīties cenas – mūsu kompānijai būtu kādi 50 eiro. Nolemjam, ka tas noteikti nav tā vērts, jo delfīni par krietni mazāku naudu jau redzēti lēkājam Lietuvā.
Labāk dodamies uz zoo turpat piejūras parkā. Tur cenas pavisam citas – pieaugušajiem kādi 75 centi, bērniem – 50. Tiesa, pats zoodārzs tāds nedaudz noplucis. Arī par dzīvniekiem rodas līdzīgs iespaids, bet tas tādēļ, ka viņi aprūpē visādus slimos un pamestos radījumus. Citādi normāls, parasts zoodārzs, bet par smieklīgu naudu.
Vārna Varnas zoo. Ar apskādētu spārnu. 
Tāds tas Varnas zoo ir. 
Uzrakstījuši, ko pūce darīja. 
Puika.
Velkamies atpakaļ uz auto. Atkal grūti, atkal karstums. Kādi +40 pēc Celsija. Auto saulē uzcepies līdz cepeškrāsns stadijai, un kondicionieris nav sācis dzesēt labāk.
Iegriežamies Varnas Lidl, un braucam uz māju. Vajadzētu tā kā apskatīt pašu Varnas pilsētu, bet karstums ir nežēlīgs. Peldlietas arī nav paņemtas līdzi, tādēļ arī no jūras tuvuma nav nekāda labuma. Tiesa, pludmales te pārāk apdzīvotas, nav mūsu gaumē.
Vakarā jūra, un kā katru dienu, baseins.
Septītā diena. 1. jūlijs
Rīta pusi veltām jūrai un pludmalei. Peldamies, spēlējamies ar medūzām, zvilnam saulē un cenšamies neapdegt. Turpat pončiku jeb virtuļu tirgotājs. Lēti un garšīgi. Ar šokolādes mērci.
Baltās klintis un Bjalas pilsēta. 
Zelta smiltis.
Tālāk vēl pāris pludmales kafejnīcas, bet ar skaļu krievu mūziku izceļas tikai tā pie mūsu mājas. Pārējās netraucē baudīt jūras šalkoņu.
Pēcpusdienā aizbraucam uz Sozopoli. Tas Dienvidu virzienā jeb “uz leju”, vēl aiz Nesebaras un Burgasas. Pilsētas nosaukums pasaka priekšā, ka pilsētu dibinājuši grieķi. Kaut kad ap 7. gs. pirms mūsu ēras. Tātad – atkal baigā senatne.
Centrālajā daļā vienas vienīgas maksas stāvvietas. Noliekamies vienā tādā ielas malā, un uzrodas iekasētājs. Samaksāju, bet viņš izdod par maz. Seko ilga skaidrošanās, jo kases vīrs nemāk citu valodu kā bulgāru. Beigās izcīnu pareizu atlikumu, lai gan, šķiet, stāvvietas cilvēks palika pie pārliecības, ka stulbais tūrists viņu apčakarējis.
Ejam uz vecpilsētu, un nolemjam pagaršot vārīto kukurūzu, kuru te pārdod ik pēc pāris metriem. Garda!
Sozopoles ielās. Vārīta kukurūza. Laikam izskatās aizdomīgi. 
Bet garšīga.
Izstaigājam vecpilsētu, gan galveno tūristu ielu, gan mazo ieliņu labirintus, kur tantes sēž pie durvīm un novēro garāmgājējus. Apskatām cietokšņa drupas, mēģinām ieraudzīt Dienvidu mūri, bet tas uzbūvēts pie paša ūdens. Savukārt no iekšpuses aizbūvēts ar mājiņām.
Bezdelīgu piecīši. 
Pilsētas sargi. 
Liliputu cirks Sozopoles ielās. Dīvaini. 
Austrumu vārti. 
Nekas nepaliek nepamanīts.
Gribas ēst, tādēļ uzmeklējam iepriekš noskatīto ceptuvi un iegādājam pa burekam un picai. Tad kafijas automātā, kuri te ir burtiski uz katra stūra, par smieklīgu naudu – nepilniem 30 centiem, iegādājam kafiju. Mēs ņemam “garo” jeb atšķaidīto kafiju, kas ir drausmīgi stiprs kafijas piliens pašā glāzītes apakšā. To visu notiesājam uz kādas mājas lieveņa mazajās ieliņās.
Vecpilsēta izstaigāta, bet stāvvietā atlikusi kāda pusotra stunda. Ejam gar piestātni, bet tur – ekskursija ar kuģīti. Iekšā laidējs saka, ka brauksim kādu stundu. Tieši to mums vajag!
Kuģa apkalpe. 
Putnu noķēzītas klintis 
Sozopoles makšķernieki. 
Izbaudām gan Melnās jūras viļņus, kad skatu uz piekrasti un Dienvidu mūri, kuru no sauszemes neredz, gan kolorīto kuģa apkalpi. Nobraucam gar Sv. Ivana un Sv. Petara salu (latviski, laikam, būtu Jānīša un Pēterīša), kurā mitinās liela putnu kolonija.
Jocīgi, ka maksāšana par ekskursiju notiek, nokāpjot no kuģa. Pie tam iekšā laidējs bija nosaucis citu ciparu, nekā pie ārā kāpšanas. Labi, ka naudas bija pietiekami (dēļ neizdevīgā maiņas kursa neturu daudz vietējās naudas). Lai vai kā, bet kuģīša ekskursija bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Auto sasniedzam līdz ar stāvvietas termiņa beigām. Labi, ka naudas iekasētājs nekādi nav atriebies par manu strīdēšanos.
Un tagad, ap deviņiem vakarā, saprotam, ka Sozopolē īstā dzīve tikai sākas. Cilvēku straumes plūst uz vecpilsētu, kur notiek kaut kāds festivāls, ielas pilnas ar mašīnām – autobusi un vieglie cenšas izgrozīties un atrast brīvu stāvvietu. Izspraucos no savas vietas un braucu taisni uz priekšu cauri visai pilsēta, jo apgriezties tādā plūsmā šķiet bezcerīgi. Pa otru pilsētas galu laimīgi tiekam laukā uz šosejas, kura posmā starp Sozopoli un Burgasu ir divrindu, lai gan ar šaurām joslām, bez nomalēm un atdalošo barjeru bez paaugstinājuma. Tādēļ ātruma ierobežojums 80 km/h, kuru visi, protams, ignorē.
Astotā diena. 2. jūlijs
Pēdējā pilnā diena pie Melnās jūras. Rītdien sāksim virzīties uz Ziemeļiem. Tādēļ jāpaspēj aiziet uz vietējo ēstuvi pusdienās. Skatāmies, kur tūristi iet ēst, bet vienalga grūti izvēlēties – visur apmēram vienāds piedāvājums, visas pusdienlaikā labi apmeklētas. Visur ēdienkartē jogurtam līdzīgais skābpiena dzēriens airans. To dzer no lielām stikla alus krūkām. Skats patiešām jocīgs, kad nopietns vīrs no liela caurspīdīga trauka dzer ko pienaini baltu, nevis alu.
Pēc pusdienām vajag pastaigu pa pilsētu. Aizejam pa galveno ielu uz augšu un esam pie centrālā pasta. Tur blakus nekrologu dēlis, vēl lielāks kā pirmajā dienā. Tāda neparasta un nedaudz biedējoša tradīcija. Memento mori, kā saka.
Redzam pie kādas mājas auto ar LV numuriem – tātad neesam vienīgie, kuri mērojuši tādu gaisa gabalu.
Un atkal mirušo piemiņa.
Saule cepina, bet ne uz vienas mājas neredzu saules kolektoru. Ūdeni visi silda elektriskajā boilerī, lai gan saules siltuma pietiktu gan dušai, gan trauku mazgāšanai.
Pārējā diena paiet veldzējoties baseinā vai pie jūras – visas dienas ir briesmīgs karstums. Tikai vakarpusē dodamies pastaigā gar jūru – ejam uz to pusi, kur Baltās klintis, un nav pludmales smiltiņas. Izrādās, ka uz otru pusi krastmala ir akmeņaina, nevis zelta smiltīm klāta. Starp klintīm un ūdeni šaura oļu strēmele, pār kuru veļas viļņi. Akmeņi neļauj iet basām kājām, bet apavus momentā samērcē ūdens.
Vācējas. 
Nekur tālu netikuši, dodamies atpakaļ. Šovakar vējš iegriezies citādāk, tādēļ parādījušies viļņi. Kādi dullie metas peldēties, un man arī vajag vismaz apslapināties. Bailīgi. Piekraste nav pazīstama, un viļņi pamatīgi.
Vēl tikai pēdējā pelde naksnīgajā baseinā, un kravājam mantas ceļam.
Devītā diena. 3. jūlijs
No rīta krāmējam mantas mašīnā, jo pamazām dodamies atpakaļceļā. Sakravājamies, nedaudz piekārtojam māju, uztaisām pēdējā rīta peldi baseinā. Atslēgas atstājam uz galda un durvis aizsitam, pats Nikolajs nemaz nenāk pieņemt apartamentus.
Starp citu, krievu mūzika pludmales bārā tā arī neapklusa ne reizi. Ir nu gan centība.
Daudz kas palika neapskatīts šajā pusē, bet jādodas tālāk. Šodienas plānā ir Sofija. Pa ceļam piestājot rožu pilsētā Kazanlukā.
Pārbaudu eļļas līmeni motorā, un secinu, ka vajag pieliet – karstais laiks un ātrā šoseja ēd eļļu. Bet 5w-30 benzīntankā nav nopērkama, cits klimats. Piemeklēju ko līdzīgu, un litru piegāžu klāt – vasarai derēs.
Pirms pašas rožu pilsētas iekļūstam drausmīgā negaisā un lietusgāzē, Tā, ka neko cauri neredz, jāstājas malā un jānogaida, citādi var uzkrist kāds vētras nolauzts koks. Kad lietus pierimst, iebraucam pilsētā. Visur milzīgas peļķes, lietusūdens pa slīpajām ielām tek kā upes. Kad tiekam līdz rožu muzejam, lietus vēl līst, bet sēdēt mašīnā negribas, tādēļ aši skrienam iekšā.
Tikko ir lijis.
Muzejs jauns, bet nekā īpaša tur nav. Rožlapiņu ievākšanas sezona ir beigusies, tādēļ viss uzzināms tikai aprakstos. Turpat veikals, kur var iegādāties Bulgārijas rožu kosmētiku. Pilnīgi būtu pieticis ar parka un rožu dārza apskati, nekā ievērojama tajā muzejā nebija.
Rožu parks 
Dzertuve 
Neatraduši piemērotu ēdnīcu, apmeklējam bureku ceptuvi, sapērkamies balto miltu izstrādājumus, automāta kafiju, un turpat mašīnā apēdam. Diemžēl, parkā viss slapjš, apsēsties nekur nevar, tādēļ pusdienas uz soliņa izpaliek.
Rožu pilsētu uzskatu par kļūdu plānošanā. Bija daudz vietu, kuras izlaidām laika trūkuma dēļ. Tad nu šī kā reizi bija tā pilsēta, bez kuras droši varēja iztikt.
Nu jau līst visu tālāko ceļu līdz Sofijai. Nemaz nemeklējam kādu apskates objektu. Piestājam tikai kafijas pauzei McDonalds šosejas malā, kur tiekam pie stipras kafijas un saldējuma kokteiļa. Protams, šeit arī maķītī var dabūt airanu, bet tas nav mūsu gaumē.
Sofijā iebraucam ļoti laikus, tādēļ paspējam vēl ieskriet Kauflandā. Nopērku arī valriekstu zapti, kādu tirgoja tantiņas Sozopoles ielās. Domāju vest uz mājām, bet tik tālu netika…
Sofijā mums dzīvoklis pašā centrā – Serdikā, kas ir Sofijas vārds Austrumromas impērijas laikos. Konstantīnam te ļoti paticis un vienu brīdi gribējis šeit spraust galvaspilsētu, bet tomēr stratēģisku racionālu apsvērumu dēļ izvēlējies Konstantinopoli jeb mūsdienu Stambulu. Senā Roma un Konstantīns Sofijā ir lielā cieņā. Atšķirībā no citu tautu vadoņiem.
Saimniece sagaida mūs dzīvoklī, visu paskaidro par durvīm un atslēgām. Kad pēc divām naktīm dosimies tālāk, tad atslēgas lai atstājam uz drēbju pakaramā, un šleperi aizsitam. Saimniece – kundze gados, runā angliski. Jautājam, kā ar krievu valodu? Skolā esot mācījuši, bet tagad jau aizmirsusi. Saprot, ka krievi ir tie, kas citas valodas zināt negrib.
Arī Sofijā pēc vairāku dienu briesmīga karstuma viļņa, kad cilvēki ģībuši un miruši, visu dienu ir lijis. Un šādu prognozi sola arī nākamajā dienā, kad mums paredzēta pilsētas apskate. Tad jau redzēs.
Trešais bakstītājs aizlaidies.
Statistikai:
- 554,3 km
- 6h 53min ceļā
Desmitā diena. 4. jūlijs
No solītā lietus – ne miņas. Diena rādās mēreni saulaina, mēreni silta – ideāla pilsētas izpētei. Izejam no mājas, un uzreiz nokļūstam centrā. Top arī skaidrs, kādēļ mājvieta nosaukta par Serdikas apartamentiem – blakus gruntsgabals ir nevis pamesta jaunbūve, bet gan Senās Romas paliekas. Daļēji atsegti mūri no mūsu ēras sākuma. Tā liecina plāksne ar uzrakstiem bulgāru un franču valodās.
Mūsu naktsmājas (tajā pelēkajā mājā, ne tramvajā).
Pastaigājam pa centru, gar galveno mošeju un CUM jeb Centrālo universālveikalu, kur aizdomīgs vīrelis piedāvā samainīt naudu pēc izdevīgāka kursa. Bet mums nevajag, mums pēdējā diena Bulgārijā.
Atsegti mūri. Ne tie, kas pie mājas. 
Centrālais universālveikals jeb CUM.
Dodamies uz Nacionālo vēstures muzeju, kurš iekārtots kādreizējā pirts ēkā. Muzejs jauns un gana moderns. Sākas ar Romas impēriju un imperatora Konstantīna cildināšanu, kuram Bulgārija ļoti patikusi. Tad kristietība, tad ejam uz nākamo zāli, kur bulgāru pašu karaļi. Bet kur tad turki ar Osmāņu impēriju?! Nav! Pieci gadsimti “aizmirsti”. Sāpīga tēma tie turki.
Sofijas centrālā mošeja. Osmāņu mantojums. 
Izstaigājuši muzeju un dabūjuši somas no glabātavas – ar somām nedrīkst, bet par fotografēšanu jāmaksā (par šādu piedāvājumu, protams, latviski pasūtu viņus labi tālu) – dodamies ārā ap stūri skatīties, kas citur. Un tad ieraugām tūristu grupu ar gidi no bezmaksas tūres “Free Sofia Tours”. Tā kā bez maksas, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem sēžamies uz astes (citādi būtu ar sirdsapziņas pārmetumiem). Mūs gan pieķer un lūdz pateikt, no kurienes esam. Bet prom nedzen, un neko nokavējuši arī neesam, jo tūre tikko sākusies.
Piesitāmies pie ekskursantu grupas gida pavadībā. 
Baznīca no 2. gs.
Tā uzzinām par vecāko kristīgo baznīcu, par to, ka tūrē savākušies ceļotāji no visas pasaules. Un neviena krieva, atšķirībā no piejūras pilsētām. Izrādās, pirts uzbūvēta, jo šeit ir karstie avoti. Tie joprojām darbojas, un laukumā starp ielām izveidota ūdens ņemšanas vieta, kur var ietecināt siltu negāzētu minerālūdeni. Garšo briesmīgi, bet priekš mazgāšanās bijis ļoti labs.
Izstaigājam, acīmredzot, standarta minimālo tūristu maršrutu, visiem tiek piedāvāts par maksu rītdien iziet kādu tematisko tūri, bet mēs rīt jau braucam prom, mums pietiek ar bezmaksas.
Ņevska katedrāle, kura tālumā mirdz no pareizticīgo greznības.
Sv. Sofijas baznīca.
Pēc tūres dodamies tālāk ielās, lai atrastu kaut ko bada nosišanai. Protams, atrodam bureku tirgotavu. Bērni pieprasa Starbuck’s kafiju, kas šķiet kaut kas briesmīgi neloģisks – apmeklēt globālo ķēdi valstī, kur ir savas lētas un pieejamas kafijas tradīcijas. Neko darīt, bērnus mārketings ir neglābjami sabojājis, un viņi tiek pie salda kafijas dzēriena par 2,50 eiro. Pats ieeju blakus durvīs un dzērienu veikalā nopērku labu automāta kafiju par 30 centiem. Sēžam ielas malā pie Starbuck’s galdiņiem un dzeram lēto kafiju.
Dodamies uz mājām uztaisīt ko nopietnu pusdienām – kā parasti, cepam saldētos dārzeņus, kurus nopērkam lielveikalā. Bet nolemjam vakarā vēl iziet laukā pavizināties ar sabiedrisko transportu.
Centrālā mošeja
Esam centrā, un metro stacija ir tepat netālu. Kompostrējam biļetes, katrs par kādiem 40 centiem, un braucam uz Sofijas nomali, kādiem pļavniekiem, lai redzētu ne tikai centru un tūrisma objektu. Un nokļūstam deviņstāveņu džungļos. Bet Rīgas Pļavnieki, salīdzinājumā ar Sofiju ir glīti un ar pārdomātu arhitektūru.
Šeit arī kas citur neredzēts. Proti, arī Bulgārijā ir aukstas ziemas, tādēļ svarīga ir ēku siltināšana. Bet katrs to dara pa savam – nosiltina savu dzīvokli. Piemēram, deviņstāvenei 3. stāvā viens stūris ir apšūts ar putuplastu un svaigi nokrāsots dzeltenā krāsā. Tāpat 7. stāvā – oranžs stūris. Laikam jau viņu būvvalde uz to skatās caur pirkstiem, vai caur banknotēm, vai vispār neskatās.
Mūsu mērķis guļamrajonā – iepirkšanās centrs. Esam gandrīz klāt, bet mērķis atrodas platas ielas otrā pusē, aiz barjerām. Gājējiem jāiet puskilometru līdz luksoforam, bet mašīnām ir glauns pazemes tunelis. Pie ieejas nepārprotami norādīts, ka cilvēkiem tas nav domāts, bet mums vienalga, ejam pa maliņu iekšā. Pustumsā un autogāzu smirdoņā rindiņā soļojam uz priekšu. Domājam, ko teiksim, ja pieķers, bet nevienam nav intereses par mums. Arī puisim, kurš dežūrē pie barjeras.
Kad tiekam līdz veikalam, ir jau pietiekami vēl, lai dodos atpakaļceļā. Arī pats veikals ir tāds pats kā visur citur. Tādēļ pēc pusstundas ejam caur parasto, cilvēku, izeju metro stacijas virzienā. Atpakaļceļam izvēlamies citu staciju, lai nav jāiet caur briesmīgo tuneli. Vēl pie pašas mājas Lidl apmeklējums, lai paņemtu kādu lēto vīnu mājupceļam.
Mūsu mājā ir lifts. Tikpat vecs, cik veca pati māja. Varētu būt no pagājušā gadsimta vidus. Ar veramām durvīm. Noriskēju un izbraucu.
Vienpadsmitā diena. 5. jūlijs
Šodien braucam tālāk. Aiznesam visas mašīnas uz auto, kurš stāv pagalmā, un tad būtu jāpakarina atslēga uz pakaramā un jāaizsit gan dzīvokļa, gan kāpņu telpas durvis. Bet pie iebrauktuves šorīt ir barjera. Kura jāatslēdz ar vienu no atslēgām. Ja to neparedz un aizsit durvis, tad laukā netiek. Bet mēs visu pareizi saplānojam – atslēdzam barjeru, izbraucam uz ielas (uz tramvaja sliedēm), tad viens aizslēdz barjeru, uznes atslēgu, aizsit durvis un nāk meklēt mašīnu.
Braucam Serbijas virzienā, bet pa ceļam benzīntanks, kur vajag ne tikai benzīnu, bet arī vinjeti. Esmu nopircis nedēļai, bet mums viena diena pāri. Negribas tagad pēdējos Bulgārijas kilometros pārbaudīt vinješu sistēmu. Varēju iebraucot nopirkt uzreiz mēnesim, nebūtu divreiz jākavējas. Lai gan cenas atšķirība nekāda, zaudējumu nav.
Bez kavēšanās tiekam cauri Bulgārijas-Serbijas robežai, samainām pāri palikušās levas pret dināriem, un dodamies ātrā caurbraucienā caur Serbiju, kuru vērojam tikai pa auto logu. Un saprotam, ka šī zeme ir tuvākas apskates vērta.
Kura valsts? Serbija, protams. 
Serbija 
Dažas pauzes benzīntankos, kur daudz auto ar Vācijas un Francijas numuriem – cauri Serbijai ved maģistrāle no Rietumeiropas uz Turciju. Mēs tikai paēdam pusdienas ceļmalas ēstuvē un par pāris naudām nopērkam plūmes no vīreļiem, kas slaistās pa stāvlaukumu.
Uz Ungārijas robežas iestājos rindā aiz auto ar Vācijas numuriem. Tajā, protams, turki. Un šiem kaut kas nav kārtībā ar papīriem. Bārdains ungāru robežsargs tikai groza galvu, un atved vāciešu robežsargu, kuram jātiek galā ar saviem pavalstniekiem. Vācu robežsargs uz Serbijas-Ungārijas robežas! Aiz mums stāvošie sāk “pārlekt” uz citām rindām, bet es kā pirmais esmu iesprūdis starp sānu barjerām. Neko darīt, nekaunīgi dodu virsū atpakaļgaitā vācu kundzītei, ka tai nekas cits neatliek kā mani izlaist laukā. Tālāk jau viss raiti, un tiekam maģāru zemē. Vairāk robežpunktu nebūs, esam Šengenas zonā.
Atkal ātrs skrējiens šķērsām Ungārijai un esam Slovākijā. Pie debesīm velkas melni mākoņi, un gaidām baigo gāzienu. Bet līdz viesnīcai Bratislavas nomalē – Penzion Hviezda ar vienu zvaigznīti – tiekam pa sauso. Ūķis vienai naktij. Rezervēju ceļā, esot jau Bulgārijā.
Laiks ļoti sutīgs un logu jātur vaļā, un jādarbina ventilatoru. Briesmīgais negaiss tā arī nenāk, tikai zibina tālumā.
Slāpst. 
Beckovas pils. Slovākija.
Ja logs vaļā, tad dzird trokšņus no bāra, kurš turpat lejā. Šķiet, ka tas domāts viesnīcas apmeklētājiem – strādniekiem, kuri vakaros atpūšas pie televizora un aliņiem. Labi, ka mums visas labierīcības ir numuriņā, un varam apkārt nevazāties.
Statistikai:
- 969,9 km
- 10h 11min ceļā
Divpadsmitā diena. 6. jūlijs
Esam samaksājuši par brokastīm, jo vismaz vienai nopietnai ēdienreizei jābūt. Apkalpošana izcili nelaipna, bufetniece neko nesaprot angliski. Brokastis plānas, labi, ka tiekam vismaz pie karstas kafijas.
Šodienas plānā – Varšava. Kādi 700 km. Varētu aizskriet arī tālāk, varbūt pat līdz Rīgai, bet negribas pārcensties un riskēt ar drošību. Varšavā ir liels un demokrātisks naktsmāju piedāvājums. Un tālāk paliek dienas brauciens līdz mājām.
Ceļš cauri Slovākijai pa līkumainajiem kalnu ceļiem. Vēlāk tas pats Polijā. Tiekam pasēdēt arī sastrēgumā un ceļu remontos. Caur Čehiju ceļš būtu ātrāks, bet tad atkal jāpērk vinjete. Labāk izbaudīt kalnu skatus. Pēc Katovices iet ātrāk. Čenstohovā uznāk bads un nogurums, un pēc lielas strīdēšanās tiekam iepirkšanās centrā Galerija Jurajska, kur notrāpām kārtīgā pusdienu ēstuvē.
Pēc labām pusdienām varam turpināt līdz Varšavai, kur iepriekšējā vakarā esmu rezervējis dzīvokli Targovekas rajonā. Sanāk vakarā izbraukt cauri visai pilsētai, lai nākamajām rītā varam uzreiz startēt māju virzienā.
Tipiski Varšavai – dzīvoklis jaunajā kvartālā. Samērā glītas mājas ar sakarīgu plānojumu. Mums ir piešķirta arī auto stāvvieta, kuru lietošanu kontrolē ar barjerām un diviem dežurantiem. Kvartāla iekšpusē ir arī pārtikas veikals un kebabu ēstuve.
Uztaisām lielo vakara pastaigu pa rajonu. Dominē nelielas privātmājas, bet tukšajos laukumos sabūvēti jaunie kvartāli. Gar māju kursē arī sabiedriskais autobuss, un, ja būtu vēlēšanās, tad varētu aizskriet arī līdz centram.
Statistikai:
- 661,5 km
- 8h 32min ceļā
Trīspadsmitā diena. 7. jūlijs
Šodien jātiek līdz mājām. Plāns par naktsmāju izvēli nostrādā pareizi, laukā no pilsētas tiekam ātri, bet tie, kas grib tikt iekšā, stāv milzīgos sastrēgumos. Pēc gada poļiem sola jaunu ceļu, tad satiksme varētu kļūt ātrāka. Uz kādu brīdi…
Atpakaļceļu ieplānoju caur Belostoku, kur Aučanā sapērkam ko ēdamu, un Augustovu, kur uztaisām pauzi iepirktā apēšanai. Protams, vajag arī saldējumus, kuri tur lielā izvēlē. Mīkstie un bumbiņās.
Uzraksts uz soliņa. 
Augustova.
Tālāk pa veco Suvalku šoseju vispirms Lietuvas, tad māju virzienā. Dažas kafijas pauzes, tad “Sveika, Latvija” un “Sveikas, mājas!”
Statistikai:
- 696,4 km
- 8h 42min ceļā
- Kopējais nobrukums – 5745 km
- Nodedzināti 441,4 litri benzīna
- ar vidējo patēriņu 7,5 l/100 km