Augusts, vasara tūliņ cauri. Pēdējais brīdis aizskriet uz otru lielāko igauņu salu Hījumā.

Pārceltuve Rohukūla-Helterma

Par skaidru naudu biļeti nemaz nevar nopirkt. Pat uz vietas nē – tikai automātā ar karti, 24 eiro par vieglo mašīnu un diviem braucējiem. Bet, kad nopirkta, tad nekas vairāk nav jādara, piebrauc pie barjeras, un bomis paceļas.

Trāpījām uz sarkano prāmi vienos dienā. Pustukšs. Otrs prāmis – Leiger – nosaukts par godu Hījumā teiku varonim, mūsējam ticis viņa sievas vārds – Tīu (igauņu īpašvārdu latviskās rakstības pareizību negarantēju). Tella un Piritas pāris kursē uz Sāremā. Savulaik nopirkti četri jauni, moderni Polijā un Turcijā būvēti prāmji.

Braucam apmēram stundu ar 10-11 mezglu ātrumu. Pa to laiku var izpētīt kuģi un paēst pusdienas ēdnīcā. Bet mums paredzēts pikniks uz salas. Viss prāmja salons smaržo pēc ēdiena, nav iespējams uzturēties iekšā. Dzīvojamies pa āru. Labi, ka spīd saule un nelīst.

Pikniks uz salas

No prāmja izbirst gara rinda ar mašīnām. Esam kaut kur pa vidu. Neciešami. Nogriežam no galvenā ceļa un braucam meklēt iepriekš kartē noskatīto piknika vietu.

Labi uzturēts grantētais ceļš aizved līdz zemes strēles pašam galam, kur starp kadiķiem jūras krastā ierīkotas divas piknika vietas ar grilu, nojumi un galdiem. Perfekti! Uz gāzes plītiņas cepam pankūkas un ēdam burciņu zupu tieši no pannas. Bļodas tā kā ir, bet nav kausiņa, ar ko pasmelt.

Esam jau paēduši, kad piestāj laiva ar “makšķerniekiem” – pieci veči un sieviete. Veči uzreiz dodas apčurāt kadiķus. Mūsu klātbūtne viņus nemulsina. Padarījuši darbu, sakāpj atpakaļ laivā un dodas tālāk.

Reigi

Pēc pusdienām atrodam naktsmītni. Lauku kempings Ratturi talu ar istabiņām un atsevišķiem namiņiem. Ir arī restorāns un koplietošanas virtuve. Un āboli – var ņemt, cik grib.

Izpētām apkārtni. Ceļa galā – jūra, protams. Piekraste akmeņaina, un ūdens ne pārāk silts. Turpat Eifeļtornis, bet Zanei vieta šķiet dīvaina.

Hījumā galvaspilsēta Kārdla

Vakarā varam izstaigāt salas galveno un vienīgo pilsētu Kārdlu, kas ir arī rajona cents. Apēdam Coop veikalā iegūtos sāļos pīrādziņus un rīsu pudiņu ar banāniem. Banānu cena šajā, no Latvijas tālākajā Igaunijas daļā – 1,29 EUR/kg.

Ostā vērojam saulrietu. Uz piestātnes “noenkurojušies” nīderlandieši dzīvojamā busiņā.

Paņemam no kastes pie ostas kantora bezmaksas karti. Garām nobrauc policijas auto, rūpīgi novēro mūs.

Dīvainā pilsētiņa

Pēc brokastīm jābrauc iepazīt salu. Vispirms dīvainā vieta tepat netālu. Vakar nepietika drosmes iet iekšā, bet šodien jādara. Pilnīgs kičs!

Saimniekam jāatstāj 3 EUR. Tad var glaudīt īstu meinkūnu. Un apskatīt Eifeļtorni. Kāpt gan nedrīkst, sods 2000 EUR, jo tornim vismaz 15 gadi. Un taisīts no sprunguļiem un žagariem. Vismaz 30 metrus augsts, īsts meistardarbs!

Blakus spēļu pilsētiņa ar kuģi. Kuģī var ielīst iekšā. Viss šķībs, piemetas jūrasslimība. Pa resnu kanalizācijas cauruli var aizrāpot līdz raķetei. Neriskējam iesprūst.

Atrakcijas uz dīķa ar duļķainu ūdeni. Lecot no pontona uz pontonu var sasniegt latviešu salu. Pirms pāris gadiem esot atbraukuši un iekarojuši.

No neēvelētiem dēļiem uznaglots labirints. Aiz katrām durvīm trīs durvis. Lai atrastu pareizās, jāatbild uz jautājumu. Pilnīgā tumsā. Pirmie jautājumi vienkārši, tālākajiem bez tulkotāja un vikipēdijas nekā. Knapi tiekam laukā.

Sabildējamies pie betona vienradža. Nīderlandieši no Kārdlas piestātnes arī tikuši līdz šejienei. Sveicina.

Reigi baznīca

Esam Hījumā daļā, kura līdz Ziemeļu karam bijusi tikai zviedru apdzīvota. Krieviem nākot, aizmuka uz Zviedriju. Kas nepaspēja, tika izsūtīti uz krievu impērijas vidieni, lai viņu vietā varētu saimniekot igauņi un vācieši no Livonijas guberņas.

Vienkārša, neliela luterāņu baznīca. Iekšā, diemžēl, netiekam. Blakus baznīcai – kapi. Nīderlandieši piestāj arī šeit.

Kipu bāka

Galvenais Hījumā apskates objekts – Kipu bāka. Darbojas jau kopš viduslaikiem kā nozīmīgs orientieris kuģiem. Lai gan neatrodas pašā krastā, tomēr ir augstākā bāka uz salas. Agrāk stiepuši malku ugunij pa ārpusē pieslietām trepēm. Tādēļ nedrīkstam sūdzēties par nenormāli stāvajām un šaurajām trepēm ar augstajiem pakāpieniem vienā no torņa kājām. Pašā spicē komfortabla platforma. Cik nu komfortabli var justies tādā augstumā.

Blakus bākai suvenīru bodīte, kur tirgo piletid. Viena bāka – 5 eurod, visas trīs kāpjamās bākas uzreiz – 10 eurod. Mums vajag visas! Ieeja bākā elektroniska ar svītrkodu uz piļetes. Nedrīkst saņurcīt, citādi aparāts nelaidīs nākamajā tornī. Nav viegls uzdevums stāvajās trepēs – nav kur apgriezties, lai droši nobāztu mazo papīrīti.

Uzrodas nīderlandiešu guļambusiņš.

Ristnas bāka

Nākamā kāpjamā bāka ir tepat Kipu pussalas galā, tuvāk krastam. Savu roku esot pielicis pats Eifelis. Laikam pieprasīts konstruktors bijis. Eleganta metāla konstrukcija ar spirālveida kāpnēm vidū. Kāpiens krietni vieglāks, nekā vecajā mūra klucī. Blakus kohviks, mazā kafija – 2 eiro, lielā – 3.

Kempings un pusdienas

Meklējot piknika vietu blakus krasta apsardzes baterijām, nonākam piejūras kempingā. Vismaz tā vēsta lapiņas uz kokiem, kur prasīts samaksāt par nakšņošanu 10 eiro no deguna. Ar bankas pārskaitījumu. Novērojot ar kamerām un droniem. Ne labierīcību, ne aprīkojuma. Tikai izbradāts piejūras mežs. Man vieta šķiet dīvaina un nepiemērota zupas ēšanai no pannas. Jābrauc citur, lai gan bads tāds, ka jākrīt gar zemi.

Drīz tiekam līdz Igaunijas valsts mežu labiekārtotai vietai. Maksāt neviens neliek, lai gan ir labierīcības, miskastes un piknika vietas. Citi uzslējuši teltis un dzīvo ne pirmo dienu, bet vietas ir daudz, atrodas arī mums galds ar ugunskura vietu. Tradicionālā zupa pannā brīvā dabā garšo baigi labi.

Blakus smilšu pludmale. Ūdens nav silts, bet Baltijas jūrai normāls.

Hījumā Pareizticīgie

Nonākot krievu impērijas pakļautībā, tika ieviesta arī viņu ticība ar savām baznīcām. Pušķu pareizticīgo baznīca meža vidū tikusi pie jauna jumta un fasādes. No skolas mājas gan palikušas tikai sienas. Blakus baznīcai kapi. Baznīca pareizticīgo, bet krusti – luterāņu. Uz kapakmeņiem igauņu vārdi vien.

Nedaudz uz priekšu luterāņu kapela. Ar kapiem.

Ciema veikaliņš

Piestājam padzert kafiju pie Coop bodes šosejas malā. Mazs lauku veikaliņš ar visu nepieciešamo. Ir arī kafijas automāts. 2 eurod. Sēžam uz soliņa, kurš veltīts kādam aktīvam kopienas loceklim, malkojam kafiju, un vērojam pircējus.

Cilvēki nāk iepirkties viens pēc otra. Velosipēdists nopircis lielo iepakojumu ar alus bundžām. Kā tad, nu, vedīs? Par visu padomāts! Bagāžnieks precīzi atbilst kastes izmēram.

Atbrauc bembists, pats aiziet uz bodi, bet logu atstāj vaļā, lai mums tiek viņa mūzika. Labs cilvēks, domā par citiem.

Bārdains vīriņš balinātiem matiem, ietinies koši sarkanā vamzī, piebrauc uz veca mopēda, droši dodas veikalā un pēc minūtes jau nāk laukā ar stikla pudelēm pilnu somu. Cilvēks zin, ko viņam vajag, un kur to atrast.

Atbrauc strādnieks vecā golfiņā. Šņabi pirks? Nē! Divas piena pakas.

Suru osta

No Hījumā prāmis iet ne tikai uz kontinentu, bet arī uz Sāremā. Tikai no citas ostas – Suru. Un tikai trīsreiz dienā. Satiekam latviešu ģimeni uz velosipēdiem, kuri mašīnu atstājuši lielajā salā, un nedēļu aktīvi braukā pa Hījumā. Visnotaļ interesanti. Tagad gaida prāmi, lai pabeigtu salas tūri.

Ir novadpētniecības muzejs, bet tur atkal naudu prasa – 5 eiro. Tad nevajag. Apskatām Suru bāku. Apmeklētājiem nav domāta.

Orjaku putnu tornis

Braucam skatīt Orijaku bāku, bet tur arī putnu vērošanas tornis. Šajā salas daļā lagūnas veida ezers, līdzīgs mūsu Kaņierim. Ar visu kormorānu noķēzīto saliņu. Žēl, ka binoklis nav paņemts. Ezera malā skatu platforma. Uznāk lietus.

Kaina

Nezinu, kā latviskot ciemata nosaukumu. Google tulkotājs grib tulkot kā “dies uz”. “Käina kalmistu” esot “Es eju uz kapsētu”. Toties tur ir “Dodies uz Coop Konzum”, kur iegādājam nākamās dienas brokastis un pusdienas.

Vēl ir nesen uzbūvēts “pieredzes centrs” Elamuskeskus Tuuletorn ar muzeju, restorānu un alpīnisma sienu. Bet tur jāpērk biļetes, un ir jau vakars. Citreiz.

Vietējā kopiena

No rīta visi naktsmāju kaimiņi sapakojās un devās projām. Šķita jau, ka būsim vienīgie atpūtnieki, tomēr vakarā uzrodas vēl pāris ģimenes tālākajos namiņos.

Rīts sākas ar aktīvu rosību kempingā. Vasaras beigās tuvāko ciemu iedzīvotāji rīko kopā sanākšanu. Rosīgais saimnieks arī mums izrāda fotogaleriju ar apkaimes vēsturi. Suns izmanto saimnieku aizņemtību un palīdz mums ar brokastīm.

Tahkunas bāka

Trešā kāpjamā bāka, uz kuru attiecas kombinētā biļete. Darbojas arī nākamajā dienā.

Šeit vislēzenākais kāpiens un platākās trepes. Bez lielas piepūles. Āra balkons ar režģu grīdu. Lai gan izskatās drošs, tomēr man bail.

Šodien kāpjamā diena. Var sarunāt aprīkojumu un šļūkt lejā pa virvi. Kāda kompānija jau gatava un tūliņ kāps augšā. Sarunājas latviski.

Garā māja

Pikk Maja jeb Garā māja ir kādreizējās vadmalas rūpnīcas direktoru dzīvojamā ēka. Tagad tur muzejs, bet kādreiz ap rūpnīcu griezusies visa pilsētas dzīve. Līdz 1941. gadā krievu armija atkāpjoties to nodedzināja.

Pirmajā stāvā apskatām salinieku mākslas izstādi. Augšā – pastāvīgā ekspozīcija par salas vēsturi. Blakus – suvenīru bodīte.

Ir pusdienlaiks. Pie ostas noskatījām labiekārtotas piknika vietas. Šoreiz plovs ar kotletēm un marinētiem gurķiem.

Galvenais laukums

Mūsdienās pilsētas centrs ir pretīm Konzum universālveikalam. Turpat arī tirdziņš, strūklaka, dzeramā ūdens pumpis. Bet tualetes nav nekur. Pat ne maksas.

Toties ir krāmu bode. Zani nevar dabūt projām.

Igaunijas pasts tagad ir Omniva. Tas pats, kurš mums salicis pakomātus uz katra stūra. Uz salas neredzējām nevienu mazo pasta nodaļu, tikai galveno – Kārdlā. Kā viņi tur iztiek? Kur pērk gumijas zābakus, kā sūta telegrammas uz kontinentu?

Lielā muiža

Tā, laikam, jātulko Suuremõisa. Līdz prāmim nepilna stunda, paspēsim apskatīt muižas dārzu. Par to nav jāmaksā. Kungu mājā arī apskatāma. Par maksu. Būtu vairāk laika, ietu arī iekšā. Kādreiz bijis sovhoztehnikums, tagad muzejs un amatu skola.

Prom no Hījumā

Atpakaļceļā no Hījumā uz cietzemi trāpās otrs prāmis – zaļais Leiger. Citādi – tāds pats, kā sarkanais.

Mājupceļš ar līkumu caur Tallinu. Kādi 100 km. Pa ceļam līņā. Bet pilsētā nopietni plūdi, baidos noslīkt vai pazaudēt numurzīmes.

Tallina vasaras vakarā

Paliekam vienkāršā sportistu viesnīcā Männiku JK. Rajons gan smalks, kā mūsu Mežaparks. Apkopēja cīnās ar plūdu sekām, pirms brīža pa trepēm gāzies ūdens.

Pagalmā manījām pāris lietuviešu un latviešu autobusus. Bet numuriņos jaunie futbolisti nav izmitināti, tikai šoferi. Kāds gan pamanās uzsmēķēt un iedarbināt ugunsgrēka trauksmi. Kretīns.

Gar kvartālu regulāri kursē autobuss, bet 10 minūšu gājiena attālumā arī vilciens. Izmantojam iespēju nestūrēt auto cauri applūdušajai pilsētai un braukt ar sabiedrisko. Divas pieturas ar vilcienu un esam Balti jaam pašā Tallinas centrā.

Vecpilsēta tūristu pilna. Vērojam saulrietu no skatu laukuma. Cenšamies saskatīt arī Veco Tomasu, bet tas sagriezies ar sāniem, ka nevar atpazīt.

Mērķis sasniegts, Tallina vasarā ieraudzīta. Citādi pa ziemu vien. Var braukt atpakaļ uz viesnīcu. Ar autobusu. Publika skatās savos telefonos ar pilnu skaņu.

Nopirku divas QR biļetes sabiedriskajam, 2 eiro katra. Autobusā pīkstināju divreiz, bet reģistrējusies tikai viena. Sanāk, ka braucām par puszaķi. Sanāk, ka nu ir viena lieka Tallinas biļete.

Telliskivi radošais kvartāls

Jocīgā igauņu valoda. Loom ir dzīvnieks, loomelinn ir radošā pilsēta, loomelinnaku ir radošā pilsētiņa.

Kvartālā arī Benksija darbu izstāde, bet jāmaksā 22 eiro. Nav tas mīļākais mākslinieks. Kaut kā iztiksim, ko skatīties pietiek arī bez viņa.

Tirgus pie stacijas – Balti Jaama Turg

Tirgus priekš tūristiem. Glīti izremontēts, bet bulciņas par 3 eiro, pildītās pankūkas – 4,20.

Kalev firmas veikalā šokolāde lētāka, nekā Selver bez klienta kartes. Sapērkam arī marmelādes kofektes šokolādē. Žvačkas nav.

Augšstāvā lupatas un antikvārs. Tāds nopietns, ne lētā krāmu bodīte. Klasiskos Leica fotoaparātus var atrast, pa 1000 eiro un 6000 eiro.

Īlemiste

Pirms ceļa paēdam pusdienas tirdzniecības centra Lido. Tie paši ceptie kartupeļi un kotletes. Arī veikalie tie paši, kas pie mums. Ieskaitot Rimi.

Izrādās, igauņu Rimi darbojas mūsu klienta karte, un šeit ir labākā cena Kalev šokolādei. Pie Coop un Selver kartes neizdevās tikt, vajag autorizēties ar derīgu Igaunijas personas kodu.

Blakus lidosta ar lidmašīnu vērotavu.

Pēdējie kilometri Igaunijā

Kādu gabalu labs ceļš Tartu virzienā. Divas joslas, nav pārslogots. Kad tas beidzas, kļūst jūtama nepārtrauktā pretīm braucošo auto straume.

Braucam caur Valmieru. Jo tuvāk Latvijai, jo dārgāki banāni. Vīlandes Coop jau 1,59 eiro kilogramā.