Cerībā noķert vasaru, nolēmām aizbraukt pie dienvidu kaimiņiem. Pērkot laikus pie AirBaltic, lidmašīnas biļete uz Viļņu ir lētāka nekā vilciena, un samērojama cenā ar autobusu – 18,99 eiro. Toties ceļā tikai nepilna stunda, un izvēle no četriem reisiem dienā.
Aizķeršanās ar drošības pārbaudi
No iepriekšējā Lietuvas brauciena Pakrojas muiža vasaras vidū iekrājušās divas plastmasenes un divas bundžas depozītā. Jāved nodot! Divdienu ceļojumam mantu nav daudz, tādēļ rokas bagāžā daudz brīvas vietas tukšajai tarai. Rīgas lidostas drošības pārbaude saskata ko neparastu, izņem pudeles no somas, visu laiž atkārtoti cauri skenerim, tad čamda somu, kaut ko meklē, pārbauda trešo reizi. Visbeidzot liekas mierā un stūķē tukšo taru atpakaļ mugurenē.
Tālāk bez aizķeršanās. Pusstunda gaisā, un esam Viļņas gaisa ostā. Tāda neliela. Un tuvu pilsētai, tādēļ nolemjam iet kājām. Ir cerība tuvējā Maximā tikt vaļā no pudelēm, jo tās čīkst un grab pa somu. Bet nekā – taromāts nedirbame. Nākamais – Lidl. Mums veicas, aparāts vēl pieņem depozītu. Atprečojam kuponu ar lētiem banāniem, kuri šeit izdevīgāki, nekā pirmīt Maximā.
Brokastis ceļā
Turpat uz soliņa ielas malā apēdam brokastis. Iespējams, izskatāmies dīvaini. Vienalga. Lai tikai ēdienu nost neņem.
Pa ielu un taciņu labirintiem, cauri ceļvežos neaprakstītiem daudzstāveņu un privātmāju rajoniem, nonākam dzelzceļa stacijā. Te kārtējās pārbūves un slēgtas ejas.
Stacijā vajadzīga bagāžas glabātava, lai visu dienu nav jāstaipa maiņas drēbes. Skapis žvadzēdams aprij divas eiro monētas un uz papīrīša izdrukā atslēgšanas kodu. Vēlāk uzzināsim, ka somu glabātavas apetīte ir vēl lielāka.
Slēgtais Lukišķu cietums
Pie stacijas daudz sabiedriskā transporta. Vienīgi tramvaja lietuviešiem nav. Tādēļ braucam ar trolejbusu līdz Lukišķu rajonam, kur kādreizējā cietumā iekārtots radošais kvartāls. Bet tur dzīvība sākas tikai pēcpusdienā, bet organizētas ekskursijas saprotamā valodā būtu tikai pievakarē. Un dārgas – 20 eiro no katra. Izstrīdamies par nepilnīgo plānošanu un izšķērdīgi dārgu objektu izvēli, un nolemjam braukt līdz Nacionālajam mākslas muzejam.
Autobuss nav tramvajs, šoferim pedālis jāspiež grīdā līdz galam. Kamēr bakstos ar kartes pīkstināšanu pie automāta, tikmēr uzrāviens aizmet mani tenteru tenteriem uz grīdas. Mācība iegūta – jāpaspēj ieņemt stabilu vietu, pirms sākusies kustība.
Lielā māksla
Nacionālā mākslas galerija, izrādās, ir Neres upes otrā krastā, nesen pārbūvētā, modernā ēkā. Biļešu tante noprasa, no kurienes esam, latvieši – tātad broļukas. Bet 8 eiro no katra paņem.
Izkārtojums līdzīgs mūsu mākslas muzejam – augšstāvos pastāvīgā ekspozīcija ar lietuviešu, poļu vai, iespējams, pārpoļotu lietuviešu vecmeistariem. Sava vieta modernajai mākslai (lai gan Viļņā ir arī modernās mākslas galerija) un dažām mainīgajām ekspozīcijām. Bet pagrabstāvā – lielā izstāde. Šoreiz – Japāna. Ir nedaudz jokaini braukt uz Lietuvu pēc japāņu mākslas. Bet ir tā vērts. Savdabīgi un izglītojoši.
Atvērtā tipa cietums
Turpat pie muzeja krastmalā sakuru dārzā pasēžam saulītē un notiesājam līdzpaņemtā ēdiena paliekas. Izrādās, tepat pāri upei pa Balto tiltu ir tas Lukišķu cietums. Dzeloņdrāšu ieskauts pagalms ar pāris kafejnīcām un skatuvi pasākumiem. Par skatīšanos no ārpuses naudu neprasa. Pamatīgi būvētas ķieģeļu ēkas. Pat sava katoļu baznīca bijusi greznā bizantiešu stilā celta. Nākošreiz jānožmiedz iekšējo krupi un jāpaņem tūri ar gidu.
Jocīgi, ka cietums pilsētas centrā darbojies vēl pāris gadus atpakaļ. Pasēžam pie strūklakas, izplānojam maršrutu gar Neres upi līdz Ģedimina kalnam. Nav tālu, bet kājas kalnā nevelk. Uzbraucam ar funikulieri, 2 eiro no katra. Lejā gan paši, nemaksāsim taču vēl eiro!
Ģedimina kalns un demolētāji
Sēžam kalnā un vērojam, kā pretējā krastā bariņš jauniešu demolē pamesto sporta pili. Atskan blīkšķis, tad pa durvīm rindiņā skrien laukā pusaudži. Brīdi slēpjas, tad pa vienam saiet iekšā un viss atkārtojas. Žēl, ka tiek iznīcināta modernisma arhitektūras pērle. Īpašnieki paši grib nojaukt, bet nedrīkst, jo ēka ir kultūras mantojums. Situāciju vienkāršāku nepadara tas, ka sporta pils uzbūvēta uz seniem ebreju kapiem, kurus pilnībā iznīcināja vien 1955. gadā.
Ieeja Ģedimina tornī maksā 8 eiro. To nē, skatāmu vietu netrūkst.
Viļņas centrālajā stacijā
Ar trolejbusu uz centrālo staciju. Pa ceļam pērku vilciena biļeti uz Kauņu. Daudz brīvu vietu pirmajā klasē. Stacijas Iki express nopērkam uzkodas ceļam, vēl tikai jāpaņem soma no glabātavas. Pārsteigums – ja gribi dabūt mantas, jāiemet vēl divas eiro monētas. Reketieri nolādētie!
Līdz vilciena atiešanai vēl 15 minūtes, bez Zane nervozē un tirinās, lai gan vietas mums garantētas pirmajā klasē, kur beņķi platāki un ērtāki. Un katram ūdens pudelīte iekļauta cenā. Citādi nekādas atšķirības. Vajadzētu būt klusāk, bet blakus sēž jaunieši un skaļi apspriež globālās problēmas ar pasaules valdību. Vienalga par to, vilciena gaita velk uz miegu.
Divstāvene Kauņā
Līdzens brauciens ar vilcienu, un pēc nepilnas pusotras stundas esam Kauņā. Naktsmājas rezervētas turpat pretī stacijai. Neviens mūs negaida, ir tikai e-pastā atsūtīti kodi. Ar to pietiek. Jauna vai nesen atjaunota divstāvu māja uz seniem pamatiem, kuri pagrabā vietām atstāti nenosegti.
Apkārt kvartālam autoosta ar Rimi (vai otrādi, kurš kuram vajadzīgāks). Sākumā jātiek vaļā no tukšajām ūdens pudelēm, tad varam sameklēt ko vakariņām. Norādes noved pazemē, autostāvvietas stūrī. Taromāts piedāvā depozīta naudu ieskaitīt pa tiešo Rimi kontā, bet pagrabā nav zonas, tādēļ lietotne neveras vaļā. Tiekam pie papīrīša, ko atprečojam ar vistu, mērci un rīsiem.
Pēc vakariņām skatāmies TV6 erudīcijas spēli ar mums nepazīstamām lietuviešu slavenībām. Atbildes uz jautājumiem nezinām, lai gan daudz kopīgu vārdu.
No guļamistabas paveras tikai skats uz blakus ēku, kas ir rokas stiepiena attālumā. Toties pretim viesistabai ir tirgus. Brokastīs vērojam puķu pircējus.
Kafiju brokastīm atradām virtuves skapītī. Diezgan štruntīga, nav brīnums, ka atstāta lietošanai.
Somu ar drēbēm jānomet Kauņas stacijā. Šeit skapis paprasa 3 eiro, un, tāpat kā Viļņā, izdrukā atslēgšanas kodu.
Bezmaksas autobuss
Aizbrauksim uz Alekškalna funikulieri. Autobusa pietura turpat blakus, pie tirgus. Čigāniete grozās pa priekšu. Garāmgājējs viņu uzrunā, runā par Marlboro.
Pienāk autobuss. Dodam šoferim eiro par braucienu, bet šis atbild kaut ko lietuviski. Nesaprotam. Kāda pasažiere atnes mūsu eiro un angliski paskaidro, ka ir diena bez auto, un visi brauc par velti.
Arī funikulieris ir transports, un šodien naudu neņem. Augšā daudz nekā nav, tikai skatu laukums, skola un psihiatriskā slimnīca.
Trīsdesmitajos gados slinkie bet ambiciozie lietuvieši galvaspilsētā uzbūvējuši veselus divus trošu ceļus, lai pašu spēkiem nebūtu jākāpj pauguros.
Skats no baznīcas
Otra vieta, no kuras var redzēt visu pilsētu uzreiz – Kauņas Kristus augšāmcelšanās baznīcas terase. Brauciens ar liftu – 5 eiro, kājām – 3. Lieki nemaksāsim, kāpsim kājām. Ir vērts. Augšā – normāla lieluma skatu laukums, nevis tornītis ar bailīgu balkonu.
Blakus baznīcai – Zaļajā kalnā – tas otrs funikulieris. Diemžēl darbojas tikai darbadienās, bezmaksas vizināšanās izpaliek. Atliek autobuss.
Nedabūtais saldējums
Aizbraucam līdz vecpilsētai. Zane sapņo par mīksto saldējumu. Pārāk dārgi un grēcīgi.
Kamēr baudām vasarīgi silto septembri, pienāk laiks trolejbusam uz staciju. Gribētos palikt ilgāk, bet vienīgais brīvais vilciens uz Šauļiem 14:50, ar pārsēšanos Kaišdorē. Tiešais reiss Kauņa-Šauļi izpirkts jau divas nedēļas iepriekš, jo “diena bez auto” arī vilcienam dod, ja ne gluži bezmaksas braukšanu, tad 90% atlaidi.
Kauņas bagāžas skapītis vairāk naudas neprasa, parāda uzrakstu, lai izvelku savu daiktu, un atver durvis.
Bezmaksas vilciens
Līdz atiešanai gandrīz pusstunda, bet vilciens jau stāv pie perona. Tas pats divstāvu Škoda CityElefant. Ieņemam vietas, kamēr var. Līdz atiešanai piekāpj pilns, ir, kas sēž uz trepītēm.
Viena gara pietura līdz Kaišdorei. Šoreiz laiks silts, un lietus nelīst. Pēc divdesmit minūtēm nāk vilciens Viļņa-Šauļi. Poļu ražojuma PESA 630 MiL. Mūsu rezervētās vietas kā par brīnumu nav aizņemtas.
Sākumā braucam caur galīgu nekurieni bez interneta. Tuvāk Radvilišķiem parādās civilizācija. Mezgla stacija, kur no Liepājas-Rivnes dzelzceļa atdalās Daugavpils līnija.
Svētdienas vakars Šauļos
Šauļos vilcienam galapunkts. Mēs laukā, nākamie – iekšā, un aizbrauc atpakaļ uz VIļņu. Stacijā bagāžas glabātavas nav, mantas jānes uz muguras visas četras stundas līdz autobusam. Staigājam cauri piecstāveņu rajonam. Normāls kontingents. No parādes durvīm iznāk vīrietis ar lielu suni bez pavadas. Tad seko iereibusi sieviete, kaut ko bļaudama. Vārdi kurva un pidaras šķiet dzirdēti. Izskatās, ka suns pazīst gan sievieti, gan vīrieti. Brīdi vēlāk uzrodas policija. Sēžam pie Šauļu saules pulksteņa, pa gabalu vērojam svētdienas vakara kaislības.
Aizejam līdz bleķa lapsai pie Taikša ezera. Arī citi latviešu tūristi te bildējas. Labiekārtota atpūtas vieta ar rotaļu laukumiem un piknika vietām. Turpat blakus – kapi.
Cauri privātmāju rajonam ejam uz Lidl, kur lēti banāni. Jāpaņem līdzi uz mājām.
Arī Šauļos pilsētas autobuss šodien par velti, pāris pieturas līdz autoostai neiesim kājām. Piekāpj pilns ar jauniešiem. Laikam brauc izklaidēties.
Tā pati autoosta
Vakariņās Šauļu kebabs pretim autoostai. Vieta jau pazīstama, kvalitāte nemainīga. Televizorā lietuviešu talantu šovs, kurā tiek izbalsots Kapteinis Reinis.
Flixbus šoreiz nekavē. Bet mūsu vietas aizņemtas, nākas ieviest kārtību.
Jelgavā nemaz nebrauc iekšā, un Rīgā esam ātrāk, nekā paredzēts. Labi, ka izdodas pierunāt Signi atbraukt un savākt mūs.
