Otrs gājiens gar jūru 2018

Kopīgot

Šis būtu uzskatāms kā turpinājums iepriekšējam gājienam Gājiens gar jūru 2018. Laiks joprojām labs, iemesls arī piemeklēts – Zanes dzimšanas diena.

Arī šis rakstīts pēc atmiņas – gājiens notika 8. septembrī.

Gājienu sākam tur, kur beidzām – Veczemju klinšu stāvlaukumā. Mērķis – Vitrupes ieteka jūrā.

Viena mašīna paliek Veczemju kempinga stāvvietā par 3 EUR, bet otru nogādājam galapunktā stāvvietā nr. 3 aiz Vitrupes tilta. Līdz turienei jātiek gribot negribot. Braucam pa grantēto ceļu, kas vijas gar pašu jūras malu. Tādējādi varam jau iepriekš apskatīt visu maršrutu un baudīt skatu uz jūru, neizkāpjot no mašīnas.

Vidzemes akmeņainā jūrmala savu nosaukumu tur godam – akmeņi ir gandrīz visur. No sīkiem oļiem līdz pamatīgiem dižakmeņiem. Pārvietošanos tas noteikti neatvieglo, brīžiem nākas mesties jūrā, lai apietu lielākus krāvumus.

Jaunatnei šādas grūtības atņem īpaši daudz spēka.

Šeit aktīvi tiek stāstīts, par to, cik ļoti riebjas jūra, saule, smiltis un viss, kas šeit redzams.

Brīžiem akmeņu daudzums samazinās, un tad ir iespēja uzņemt ātrumu. Citādi pārvietošanās ātrums ir ļoti zems.

Praktiski visa piekraste apdzīvota un apbūvēta līdz pašai jūrai. Varbūt nav tik briesmīgi kā Bulgārijā, bet tendence nav patīkama. Vietām mājas iebūvētas pašā piejūras kāpā, vietām kāpu izbraukā automašīnas.

Pie jūras sabūvētas vasaras mājas, bet izskatās, ka daži vēl nodarbojas ar zvejošanu. Vietām redzam tīklus un laivas.

Starp otro un trešo stāvlaukumu, pie pašas Vitrupes ietekas jūrā nopeldamies. Un tad jau arī viss.

Vakara noslēgumam aizbraucam līdz Salacgrīvai. Vakariņas kafejnīcā Pie laša kundzes – neteiktu, ka lēti, bet gana garšīgi. Porciju lielums ļoti dažāds. Kas ņēma zupu, bija vīlušies, toties nūdeles un karbonādes bija normālā daudzumā.