Kamēr jaunie pasažieru vilcieni kavējas, kamēr dīzeļvilcienu iepirkums nemaz nav sācies, un visi cer uz Rail Baltica kā uz gaišo nākotni, nolēmām paskatīties, kā pārvietojas kaimiņi Lietuvā un Polijā.

Rīga — Modlina

Dārgāki kļuvuši arī lidojumi, nav nekā par piecīti, Ryanair līdz Varšavai tagad no 20 eiro. Par normālo rokas bagāžu vēl jāpiemaksā. Reiss uz “Varšavas”, patiesībā, Modlinas, lidostu pulksten 14:15 dienā, tādēļ braucam ar sabiedrisko. Vienīgā iespēja – 22. maršruts, kurš nav nekāds lidostas autobuss, jo ved ar līkumiem caur Pleskodāles privātmājām, pieturot pie katra staba.

Stunda gaisā, un esam Modlinas lidostā. Skrejceļš un šķūnis lauka vidū. Pasažierus izkrāmē uz laukuma, lai paši iet uz termināli. Nekādu autobusu, nekādu gaisa tiltu.

Robežkontroles nav, tomēr četri robežsargi ar astoņām acīm rūpīgi un demonstratīvi nopēta katru iebraucēju.

Modlina — Varšava Gdaņska

No lidostas līdz Varšavai kādi 30 kilometri. Ir tālsatiksmes autobuss, un ir vilciens no Modlinas pilsētiņas. Izvēlamies, protams, interesantāko – vilcienu. Līdz pašai pilsētiņai arī vēl gabals jābrauc. Vilcienu operators Koleje Mazowieckie organizē autobusu ik pēc 20 minūtēm no lidostas līdz stacijai. Kombinēto biļeti līdz Varšavai var nopirkt automātā. Pirmais atrodas uzreiz ielidošanas zālē pretim mazmājiņai, otrs – ārā, pieturā. Biļete derīga 75 minūtes, arī galvaspilsētas sabiedriskajā. Nopērkam uz autobusu 15:10. Kādi 5 eiro gabalā. Nedaudz kavējas.

Maza, smuka stacija. Ēka un peroni nesen atjaunoti. Iekšā kafejnīca, saglabāts vēsturiskais interjers ar podiņu krāsni.

Daudzi autobusa braucēji biļetes pērk tikai tagad, pie kases lodziņa. Izrādās, varēja izdarīt arī tā, jo autobusā neviens neko nepārbauda.

Pie visiem beņķiem elektrības rozetes lādētājiem. Priekš piepilsētas vilciena gana ērts. Milzīga tualete (piemērota invalīdiem), tīra, ir gan ziepes, gan papīrs. Ātrums nekāds lielais, brīžiem kādi 130 km/h, bet pilsētā noteikti mazāks. Nav nekāds lielais brauciens, drīz Varšavas Gdaņskas stacija.

Varšava Gdaņska — Varšava Centrālā

Uz perona aizejam nepareizajā virzienā un nonākam nekurienē. Ejam atpakaļ. Turpat no perona bija jābrauc pazemē. Biļešu automātā nopērku 24 stundu Varšavas sabiedriskā biļetes. Netīšām paņemu četras, nevis divas. Ļoti labi, varēsim divas dienas vizināties pa pilsētu. Kopā 60 zloti jeb 3,37 eiro par katru biļeti.

Stanisława Przybyszewskiego, Stare Bielany

Vispirms ar M1 metro uz naktsmāju. Nopirkto biļeti iebāž metro ieejas šķirbā, iekšā printeris uzdrukā laiku, izmet talonu pa otru galu laukā, un vārti atveras. Zanes biļetei uzdrukāja, manējai – nē. Visu dienu braucu pa zaķi?

Stare Bielany – Varšavas apkaime. Tipa Teika. Privātmājas un daudzdzīvokļu ne vairāk par pieciem stāviem. No metro pāris kvartāli kājām. Mūsu numurs trešajā stāvā. Pirmajā biroji un, laikam, saimnieku dzīvoklis. Pagalmā – suns. Augšā – viesnīca. Stāvā piecas istabiņas un virtuve. Abas dienas bijām vieni, saimniekojām, kā gribējām.

Veikals pa ceļam netrāpījās. Virtuvē atradām kafiju, līdzi bija rupjmaize paņemta.

Łazienki Królewskie, Varšava

Ir vasara un laiks labs, ir vērts novērtēt Varšavas ārtelpu – parkus. Šovakar braucam līdz karaliskajām peldvietām, kas ir parks ar dīķīšiem, kanāliem un kādreizējo valdības mītni.

Pa ceļam apstaigājam rajonu. Pāris kvartālus tālāk – Pļavnieki ar deviņstāvenēm. Starp mājām atrodam nelielu veikaliņu Moje Auchan, kur ceram atrast ko ātri apēdamu, bet nekas labs neatrodas. Nezināju, ka Auchan ir arī mazie veikaliņi.

Aizejam līdz nākamai metro stacijai Wawrzyszew un braucam līdz Politechnika, kas ir parkam tuvākā. Parks skaists, sakopts. Puķu dobēs sastādītas puķes, dīķos un kanālos – pīles. Pa celiņiem vazājas pāvi.

Vecpilsēta

Kaut kādam futbolam par godu visur policija, fanu pūļi plūst uz stadionu blakus parkam.

No parka ar diviem autobusiem pārsēžoties uz centru. Ar mūsu biļetēm varam braukāt neierobežoti, to tad arī izmantojam.

Zanei bads, visur saskata kebabu ēstuves. Tiekam pie tortiļām āra kafejnīcā vecpilsētā. Ēdienu pasūta un saņem pie lodziņa, un pie galdiņa ārā var apēst. Baigi labas, 34 zloti jeb 7,65 eiro par divām.

Blakus lodziņā obligāti jāpaņem saldējums – Lody Amerykańskie.

Saule norietējusi, skatām vecpilsētu tumsā.

Karaļu pils dārzi tumsā izgaismoti. Jocīgs skats, kad zaļie dzīvžogi ar gaismu izcelti uz tumsas fona.

Vēl jāsapērk brokastis un uzkodas nākamajai dienai. Lidl – zināma vērtība. Tuvākais ir dzīvojamā rajonā, 8 minūtes ar tramvaju. Vērojam poļu ikdienu. Ne ar ko neatšķiras no mūsējās.

Veikalā jānopērk kastīte, kur ielikt uzkodas, un vienkāršs nazītis. Šajā neatrodam. Toties ir poļu desa, poļu jogurts, poļu biezpiens – viss kā mājās.

Lidl pašapkalpošanās kases. Lai tiktu ārā, jānoskanē kods uz čeka. Sākumā neizdodas, dežurante, redzot, ka neesmu vietējais, skaidrā poļu valodā man kaut ko stāsta. Laikam par ātru vicināju to kodu, mašīna lēna, nevarēja nolasīt.

Paspējam uz 103. autobusu. Līkumu līkumiem, šķiet, ka ved uz riņķi, – atkārtojas benzīntanks uz stūra, tad pagrieziens, tad iela ar divām joslām. Patiesībā nē, Varšava liela pilsēta, arī attālumi lieli. Izkāpjam netālu no mūsu mājas.

Vilanovas pils

No rīta – uz Vilanovas pili. Brauksim ar autobusu. Tas naktsmājām tuvāk, nekā metro. Un pa autobusa logu var vērot pilsētu. Un 106. maršruts iet cauri visam centram, sanāk tūristu maršruts par mazu naudu.

Kā tiekam līdz pieturai, tā nāk autobuss. Lecam iekšā un drīz saprotam, ka nepareizais virziens. Jākāpj ārā. Uz stūra kiosks ar virtuļiem. Nopērku ar ķiršu pildījumu.

Līdz Vilanovai, kas ir autobusu galapunkts, kratāmies stundu. Autobuss elektriskais, galapunktā iet uzlādēties. Blakus maķītis, tur paņemam kafiju. Novērtēju kioskā nopirkto virtuli. Labs.

Kases būdā nopērkam biļetes pilnai pils apskatei ar parku – 70 zloti jeb 15,77 eiro uz diviem.

Izstaigājam parku. Visur puķes.

Visa diena pagājusi staigājot pa pili un parku. Pirms atpakaļceļa ieejam maķītī apēst kādu vrapu.

Centrs un stacija

It kā velk uz lietu, bet vēl nelīst. Ar 317. autobusu braucam līdz metro stacijai. Tur pie stacijas virtuļu kiosks. Šoreiz izvēlos ar karameli. Tad ar metro uz centru. Dzirdu runas par veikaliem, bet, laikam, interese nav tik liela, lai stumdītos cilvēku pūļos. Un nav neko lētāk kā pie mums. TK Maxx ceram atrast nazīti un uzkodu kastīti, bet nekas neatbilst mūsu vajadzībām.

Toties Carrefour veikalā iepirkšanās centrā pie centrālās stacijas atrodam vajadzīgo. Nazis pa nepilnu eiro. Un glīta kastīte.

Stacijā jānoskaidro, vai ir skapīši bagāžas glabāšanai. Ir. Viss kārtībā.

Vēl pastaiga pa vecpilsētu suvenīru meklējumos. Diezgan nesekmīgi. Un secinām, ka kopš vakardienas nekas nav mainījies. Ar tramvaju un metro braucam mājās. Dusmojos uz navigācijas intelektu, jo tā piedāvā nogurušam cilvēkam iet pieturu kājām, jo tā var ietaupīt pāris minūtes, nevis gaidīt tramvaju.

Pirmā stāva iemītnieki, laikam, saimnieks ar saimnieci, iet pa pliko plunčāties pagalma burbuļvannā. Nebūtu pamanījuši, bet šiem skaļa mūzika no telefona. Varbūt tas mērķis – pievērst sev uzmanību.

Lietus un muzejs

Atslēgu atstājam numuriņā un pametam rajonu. Līņā. Lietussargs tikai Zanei.

Kamēr paši pa pilsētu, mantas atstājam bagāžas skapītī stacijā. Apmaksa elektroniski, apmēram 5 eiro par diennakti, kas ir minimālais laiks. Atslēga īsta, metāla.

Lietus gāž arvien stiprāk. Jāmeklē lietussargu veikals turpat stacijas tunelī. Ir arī tāds. Skaidrā naudā 18 zloti par rūtainu saliekamo.

Tad pāris pieturas ar tramvaju un esam Varšavas nacionālajā muzejā. Biļetes pastāvīgajai ekspozīcijai un divām tematiskajām izstādēm – Jaunieguvumi un Sievietes poļu tēlniecībā – maksā 50 zlotus katram jeb 22,86 eiro uz diviem. Staigājam par pilnu rubli – visu dienu no 11:15 līdz 16:41. No antīkajiem laikiem līdz mūsdienām. Pie jaunieguvumiem 13 Šagāla darbi.

Kebabs un stacija

Kamēr staigājam pa muzeju, lietus ir mitējies. Toties ir parādījies bads. Netālu no muzeja atrodam Kebab King pusdienām.

Līdz vilcienam stunda laika, tādēļ uz staciju ejam kājām. Paspējam vēl ieiet veikalā un apmeklēt tualeti par 4 zlotiem. Pirmo reizi tik dārgas labierīcības – 90 centi par vienu reizi!

Varšava Centrālā — Varšava Austrumu

Ekrānā informācija par vilcienu – mūsu 2. vagons nostāsies pretim perona otrajam sektoram. Tur arī gaidām. Kavējas. Pienāk un aiziet Pendolino uz Gdaņsku, bet mūsējais nerādās.

Stacija virszemē, bet visi peroni tikai pazemē. Pašu staciju nemaz neapskatījām, neesot nekas ievērojams.

Bažas raisa tas, ka sarakstā norādīts vilciena numurs IC 6521 nevis kā biļetē – IC 6520. Lai gan laiks, maršruts – Vroclava-Varšava-Bialistoka-Eļka – un nosaukums – Slovāks, sakrīt. Sarakstā informācija, ka ir izmaiņas. Skaļrunī, cik saprotu, informē par kavēšanos. Viss, protams, tikai poļu valodā.

Beidzot pienāk vilciens. Vecie vagoni ar senlaicīgu lokomotīvi no astoņdesmitajiem. Piestāj, bet mūsu vagonam durvis neveras. Cilvēki iekšā izmisīgi spaida pogas – nekā! Iekāpjam caur blakus vagonu. Sēdvietu numerācija ne tāda, kā pie biļešu pirkšanas. Un izkārtojums ar kupejām. Atrodam brīvu nodalījumu, kurā tikai viens līdzbraucējs. Beņķi ērti, vietas daudz pašiem un mantām.

Kad sākam kustēties, kaut ko runā caur skaļruņiem. Kas ļoti svarīgs, bet īsti nesaprotam, jo ziņojums tikai poliski. Līdzbraucējs mūs uzrunā, bet paskaidroju, ka poliski nemākam. Par laimi, šis labi runā angliski un iztulko svarīgo ziņu: nākamajā stacijā – Varšava Austrumu – visiem jākāpj laukā, jo tur mūs gaidīs “īstais” vilciens, kurš vedīs tālāk. Pirms izkāpšanas kaimiņš vēl paspēj pārtulkot, ka tas būs uz 4. ceļa. Paziņojums par to bija, protams, tikai poliski.

Varšava Austrumu — Bialistoka

Īstais vilciens ir PESA Dart, un sēdvietu numerācija atbilst tai, kas pie pirkšanas. Pastāvam vēl kādas desmit minūtes. Mūsu tulks paspēj vēl uzpīpēt turpat uz perona.

Mūsu vietas ir pie galdiņa viena otrai pretim tajā pusē, kur viena rinda. Parastā kombinācija pirmajai klasei – 2+1, otrajā klasē ir 2+2.

Braukšanas ērtība ar lidmašīnu vai autobusu nav salīdzināma. Ļoti patīkams brauciens. Ātrumu 150 km/h nejūt nemaz. Pie katra beņķa elektrības rozete. Ir bezmaksas vilciena internets, bet tikpat lēns, cik mobilais. Vienīgā neērtība, ka tualete aizdambējusies un piegānīta. Jāiet uz citu vagonu.

Vilcienā ir bufete ar kafiju un uzkodām. Viss jāpērk pašiem – nekādas ekstras pirmajai klasei šajā maršrutā nepienākas, pat ne dzeramais ūdens.

Pusceļā uzrodas konduktors. Noskanē biļetes telefonā. Mums viss kārtībā. Vieniem piesējās, izmeta laukā. Laikam bija neatļauti pirmajā klasē ielīduši. No sarunas neko citu kā kurwa nesapratu.

Citādi publika patīkama, klusa. Jūtube un Tiktok neatskaņo, runāties pa telefonu iet laukā no salona, lai netraucētu citiem.

Divi policisti apstaigā visus vagonus un beigās paliek sēžam mūsējā, pirmajā klasē.

Gandrīz 3 stundu brauciens paiet nemanot. Bialistokas stacijā visus iebraucējus rūpīgi nopēta trīs policisti. Stacijas ēka nesen atjaunota, bet peroni izrakņāti un daļēji nojaukti – notiek vērienīgi būvdarbi. Atrodam bagāžas glabātas, kuras rīt varētu noderēt. Blakus tualete. Smird kā sausā ateja.

Ar 14. autobusu brauciens līdz viesnīcai. Biļeti jāpērk ar karti autobusā. Izdod biļeti, uz kuras rakstīts, ka tā nav biļete. Biļete esot maksājumu karte, ar kuru veikts maksājums. Tā jārāda kontrolei, bet neradās izdevība.

Izaicinājums – izkāpt pareizajā pieturā. Ir ekrāns, kas rāda maršruta numuru, galapunktu, laiku, datumu, vārdadienas un dažreiz arī nākamo pieturu. Autobuss gandrīz tukšs un pieturās bez vajadzības nestājas. Vālē pa galveno ielu – Aleja Jana Pawla II, un visas pieturas, protams, saucas Al. Jana Pawla II. Ir vēl papildus apzīmējums, bet tas ekrānā neietilpst.

Viesnīca Hotel Leśny Bialistokas nomalē. Pierezervēju vēl Rīgā esot. Arī Polijā viss dārgāks, vismaz 50 eiro par nakti jārēķina. Pirms pāris gadiem kas līdzīgs maksāja 30.

Braņicki

Brokastis iekļautas cenā. Kā vienmēr tādās viesnīcās – gardas un ar plašu piedāvājumu. Ņem, cik var apēst. Jāsaēdas visai dienai, jo svētdienā visi veikali ciet.

Ēdnīcā novērojam arī dažus ceļotājus no Latvijas. Viesnīcu pārsvarā izvēlas tie, kas ceļo ar auto.

Norezervēju naktsmājas Augustovā, centrā, netālu no autoostas. Šodienai ar tādu gabalu pietiks.

Jāgaida autobuss uz staciju. Svētdienā tik bieži nekursē. Kamēr sēžam pieturā, tikmēr nopērku autobusa biļeti no Bialistokas līdz Augustovai. Apmēram 5 eiro par katru. Šoreiz autobuss, nevis vilciens, jo laiks izdevīgāks mums, un Augustovas autoosta atrodas centrā, bet stacija – nomalē.

Mantas atstājam vakar noskatītajā bagāžas skapītī stacijā. Kļūda, jo autoostā ir tādi paši. Autoosta otrā pusē sliedēm. Jāiet cauri peronu būvniecībai un pāri pusnojauktam tiltam pār sliedēm.

No apskates objektiem Bialistokā svarīgākā ir Braņicku pils ar dārzu. Ejam ar kājām. Pusstundas gājiens. Baigais karstums. Pa ceļam saldējums. Amerikansky. Veikali slēgti, bet kafejnīcas vaļā.

Poļi traki uz baznīcām. Vienu apskatām arī no iekšpuses.

Pilsēta dekorēta ar puķēm, kā jau vasarā pieklājas. Braņicku pils parkā viss vienos ziedos. Pati pils nav staigājama, jo tur iekārtojusies medicīnas augstskola. Ir muzejs, bet mums tam nav laika.

Atpakaļ uz staciju ar sabiedrisko. Visi autobusi digitalizēti, var redzēt, ja kas kavējas.

Paņemam mantas stacijā un tad pār pusizjauktajiem peroniem uz autoostu. Policija visu laiku vēro. Kara tuvums jūtams, daudzviet informācija Ukrainas bēgļiem.

Bialistoka — Augustova

Termometrs autoostā rāda +34,8C. Pēc brīža jau +35,1C. Noteiktajā laikā pienāk autobuss. Internetā pirktajā biļetē rakstīts, ka būs jārāda personas dokuments.

Bet Janeks labi tiek galā, un pēc stundas un 50 minūtēm kāpjam noplukušajā Augustovas autoostā. Atrodam naktsmājas, noskalojam sviedrus, uzēdam maizi ar kausēto sieru (Varšavā vēl nebija kausēts).

Pēdējo kuģīti, kurš kursē pa kanāliem, esam nokavējuši. Tālumā rībina pērkons. Sutīga diena varētu beigties ar pamatīgu negaisu. Negribētos to sagaidīt kaut kur kuģītī.

Augustova bijusi svarīgs transporta mezgls Nemūnas-Vislas kanālu sistēmā, kas izveidota pirms 200 gadiem. Saimniecība ar slūžām tiek uzturēta kārtībā un izmantojama atpūtai un izklaidei. Daudz liela un maza ūdens transporta.

Svētdien Polijā ar likumu aizliegts cilvēkus nodarbināt tirdzniecībā – laiks jāpavada ar ģimeni. Saldējuma kiosks neskaitās tirdzniecība, varu dabūt Lody Amerikansky. Arī tirdzniecībai ir risinājums, veikalu tīkls Žabka veikalos salicis kafijas automātus un tagad ir Žabka Cafe. Svētdienās nepārtraukts apgrozījums, pērk ne jau kafiju, bet maizi, desu un alkoholu.

Vārnas pulcējas milzīgos baros. Apokaliptiska aina, Alfrēds Hičkoks un Ridlijs Skots no tādas iedvesmojušies.

Izejam vakara pastaigā pa pilsētu. Esam nonākuši līdz parkam, kur pulcējas vārnas. Paskatos debesīs un saprotu – mums ir tieši 10 minūtes līdz negaisam. Lietus mākonis noķer jau pie pašas mājas.

Augustova — Suvalki

Rīta izaicinājums – biļetes pilsētas autobusam. Saraksts ar vietējiem veikaliem, kur tās pārdod. Tuvākais – pāris kvartālu attālumā. Pie viena sagrābjos kaut ko brokastīm. Skaidrās naudas nav, jo visur taču pieņem kartes. Bet ne šorīt. Kaut kas šiem neiet. Labi, ka vienu māju tālāk bankomāts.

Autobusa pietura pie pašas mājas. Gan jau būtu varējuši braukt pa zaķi, ietaupītu 8 zlotus uz diviem jeb 90 centus katram. Autobuss uz staciju ved līkumu līkumiem – kapi no vienas puses, kapi no otras puses, cigarešu fabrika un beidzot dzelzceļa stacija. Braucēju maz, visi, kas strādā, jau darbā, bet tie, kas nestrādā, tie vēl sēž mājās. Autobuss pieturās lieki nestājas, nedrīkst palaist garām savējo.

Vēsturiskā stacijas ēka ar uzgaidāmo telpu noplukusi. Toties peronus būvē jaunus. Kase nedarbojas, biļetes tikai internetā vai pie konduktora. Apmēram 1,20 eiro katram par pusstundas braucienu.

Vilciens, protams, kavējas. Skaļrunī par to ziņo. Poliski, protams, bet esam jau iemācījušies atkost tādus ziņojumus.

Pretējā virzienā nāk kravas vilciens. Degvielas cisternas velk Siemens lokomotīve. Gaidīs mūsējo, lai izmainītos, jo viensliežu ceļš.

Ar 15 minūšu kavēšanos pienāk mūsējais. Bez mums iekāpj vēl pieci cilvēki, kuri nebūtu paspējuši, ja vilciens pienāktu laikus. Vai nu viņi zināja par kavēšanos, vai arī tēmēja uz nākamo pēc stundas.

Moderns PESA reģionālais vilciens. Divi vagoni. Iekāpjam otrajā, bet tur bars ar skolēniem priekšā. Visi izkāpa nākamajā pieturā – Augustow Port. Līdz Suvalkiem vēl pāris apstāšanās vietas galīgā nekurienē.

Vilcienā uzraksti Poļu un Lietuviešu valodā. Kādu laiku bija satiksme starp Kauņu un Bialistoku, tad kovids visu nobeidza.

Suvalkos galapunkts, un vilciens tūliņ dodas atpakaļ uz Bialistoku. Krietns bariņš sakāpj. Divi policisti visus rūpīgi novēro. Stacijā savu kārtu gaida nākamais kravinieks ar cisternām.

Mums stunda laika. Aizejam līdz Suwalki Plaza 10 minūšu attālumā. Milzīgajā iepirkšanās centrā mazā pārtikas bodīte Stokrotka. Tur iesprūstam ar nieku pirkšanu, jo viena pārdevēja netiek galā ar visiem pircējiem. Tik vien paspējam kā vēl aiziet uz tualeti – stacijā nekādas labierīcības nemanīja. Vēsturiskā 19. gadsimta ēka visai nolaista un pamesta.

Suvalki — Mockava

Zane nervozē, baidās nokavēt. Aizskrēja man pa priekšu. Lai gan biļetes taču pie manis – 11 eiro katram. Padārgi.

Vilciens nupat pienācis ar 10 minūšu kavēšanos, un kādu brīdi vēl stāvēs. Suvalki ir galstacija, lai turpinātu ceļu, vajag pārkabināt lokomotīvi uz pretējo virzienu.

Vagons gandrīz pilns. Mūsu rezervētajās vietās kāds jau iesēdies. Tā kā citu divu brīvu vietu blakus nav, uzstājīgi aicinu atbrīvot mūsējās. Pēc nelielas purpināšanas tas tiek izdarīts.

Vilcienā dažāda publika. Gan velosipēdisti, gan ceļotāji no tālām ārzemēm, gan Ukrainas bēgļu ģimenes – sievietes ar bērniem.

Polijas pusē ceļš briesmīgā stāvoklī. Velkamies uz 30 km/h. Pēc robežstacijas, Trakišķiem, ieskrienas uz 100.

Drīz Mockava – poļu vilciena galapunkts. Visi ar mantām kāpj laukā uz perona.

Mockava — Kauņa

Lietuviešu vilciens, protams, kavējas. Aptuveni pusstundu. Visi stāv uz perona un gaida. Nekā skatāma stacijā nav. Blakus tikai naftas bāze, kur pārkrāmē degvielu starp dažāda platuma dzelzceļa cisternām.

No lietuviešu vilciena izveļas pūlis, kuram jāsakāpj poļu vilcienā. Kaut kā satilpstam divos vagonos. Likās jau, ka leišu vilciens ir par mazu, un visiem vietas nepietiks.

Posmā Mockava-Viļņa kursē poļu PESA ražojuma reģionālais dīzeļvilciens. Pēc moderniem standartiem – vieta invalīdiem, rozetes pie krēsliem, kondicionieris.

Lai gan Eiropas platuma 1435 mm sliedes ir izbūvētas līdz Kauņai, tomēr poļi tik tālu nekursē. Kaut ko nevar vai negrib sertificēt. Tādēļ pārsēšanās pierobežā.

Līst. Kauņa mūs sagaida pelēka un slapja.

Kauņa — Kaišdore

Kavējam apmēram pusstundu, tādēļ optimistiskais plāns paspēt uz tiešo vilcienu līdz Šauļiem atkrīt. Velkam laukā reālistisko – pārsēšanās Kaišdorē (Kaišiadorys). Bija sagatavots arī pesimistiskais un bezizejas scenārijs.

Ar pārsēšanos sanāk dārgāk – 16,20 eiro katram no Kauņas līdz Šauļiem. Biļete kalpo arī kā caurlaide stacijas tualetē. Bet barjera tāpat stāv vaļā – bez maksas visiem.

Kauņas stacija glīti atjaunota, bet nav ne veikalu, ne kafejnīcas. Biļešu kasē var nopirkt dzērienus pudelēs, automātā – kafiju.

Apskatu apkārtni. Zane nepamet staciju, jo baidās nokavēt vilcienu. Līst arvien stiprāk, bet man ir poļu lietussargs par 18 zlotiem. Stacijas tunelis tukšs un neinteresants. Tuvumā nav ne kiosku, ne veikalu. Kafija automātā uz perona par 50 centiem lētāka, nekā iekšā, blakus tualetēm.

Drīz no Viļņas pienāk vilciens, kas vedīs līdz Kaišdorei – dzelzceļa mezglam Kauņas-Viļņas līnijā.

Starp Lietuvas galvaspilsētām kursē divstāvu Škoda elektrovilciens. Tā arī pagaidām vienīgā elektrificētā līnija.

Vienīgā reize, kad vilciens nekavē. Žēl, ka brauciens tikai pusstundu. Knapi paspēju apēst poļu Stokrotkā nopirkto virtuļi. Zane – desu. Baigi ērti esam iekārtojušies – pie galdiņa. Otrais stāvs tukšs, vairāk sasēdušies pirmajā.

Kaišdore — Šauļi

Salonā silti, ne tā kā ārā – lietū. Neko darīt, jākāpj laukā. Izkāpjam uz tālākā perona, jāiet pa augstu gājēju tiltu līdz stacijas ēkai.

Stacijas ēka izremontēta, bet mitra un nemīlīga. Smird pēc slapja suņa. Nekāda dzīvīguma – kases slēgtas, vēl tikai divi pasažieri – jauniešu pārītis ar milzīgu čemodānu un ģitāru -, kuri, baidoties palaist garām vilcienu, drebinās ārā, lietū, uz perona bez nojumes.

Gaidām arī mēs. Vilciens, protams, kavējas. Kad paiet noteiktais laiks, mūsu reiss pazūd no elektroniskā saraksta, it kā neredzams būtu piebraucis un aizgājis.

Par kavēšanos visos maršrutos bija brīdinājums pie biļešu pirkšanas. Notiek vērienīgi modernizācijas darbi, tiks elektrificēta līnija no Viļņas līdz Klaipēdai. Mēs savulaik no tādas iespējas atteicāmies.

Savulaik Kaišdore bijis liels mezgls, kur savienojas Kauņas-Viļņas un Liepājas-Romnu līnijas. Un arī tagad ir. Redzam garām pabraucam gan kravas sastāvu ar dažādiem vagoniem, gan Klaipēdas-Viļņas vilcienu, gan krievijas pasažieru tranzītu no Kaļiņingradas. Velk Lietuvas dzelzceļa lokomotīve.

Pēdējā brīdī atskrien vēl viens pasažieris – cilvēks ar milzīgu sporta somu. Tādā varētu iebāzt vēl kādu braucēju. Viņam veicas, pēc saraksta vilciens ir jau aizgājis.

Beidzot pienāk poļu ražojuma PESA ar trim vagoniem. Mums vietas otrajā. Pie galdiņa pretim viens otram, bet ne pie loga. Vagons gandrīz pilns.

Ērts brauciens, nepilnas divas stundas paiet nemanot.

Šauļi — Rīga

Šauļos sagaida tas pats lietus. Slapjš, auksts un nemīlīgs. Un nāk virsū tumsa. Autoosta nav kopā ar staciju, bet nav tāls gājiens. No autoostas mums ar FlixBus līdz Rīgai. Biļete – 7,99 eiro gabalā. Mīnus atlaide 20% ar kodu. Un lietotnē var ērti redzēt, ka autobuss kavēs vismaz pusstundu. Kā, nu, bez kavēšanas…

Kebabu ēstuve stacijā aizklapējas līdz ar vilciena aiziešanu. Autoosta izvietota lielveikala Saules Miestas (Saules Pilsēta) pažobelē. Deviņos vakarā atvērts tikai Rimi. Nopērkam kaut ko ēdamu un dodamies uz KFC apēst. Pieklājības pēc paņemu ar no viņiem kādu komplektu.

Autoosta atstāj baisu iespaidu. Izgaismota ir tikai ieeja lielveikalā, pārējā nojume slīkst tumsā. Uz soliņiem mīcās pusaudžu kompānijas un bomžveidīgie. Autobusa pasažieri gaida lielveikalā pie durvīm.

Beidzot pienāk kavējošais autobuss. Sēžamies norādītajās vietās, lai gan ne visi tās ievēro. Nav pilns, ir vēl dažas brīvas vietas. Komforts, salīdzinot ar vilcienu, pilnīgi nekāds. Vietas maz, kratās pa bedrēm, gaisa nav. Divas stundas kaut kā jāpiecieš.

Tehniskā pietura benzīntankā pie Jonišķiem, pietura Jelgavā pie dzelzceļa stacijas, un tad ar stundas kavēšanos Rīgā pie autoostas.

Lietus tikai pieņemas spēkā. Ir jau krietni pēc pusnakts, sabiedriskais transports vairs nekursē. Norezervēju tuvāko CarGuru, līdz tam jābrien trīs gari kvartāli caur peļķēm un tramvaja sliežu remontiem.

Beidzot mājās.