Bija tā. Izdomāju, ka varētu pie kādreizējās Zemgales stacijas kājām pāriet Lietuvas robežu, tad no Turmantiem ar vilcienu aizbraukt līdz Viļņai. Un no turienes uz Rīgu.

Ceļojuma skelets

Lai nav autobusā jākratās, nopirku lidmašīnas biļetes lidojumam mēnesi uz priekšu. 18,99 eiro gabalā. Datums ir nolikts – 20. oktobris.

Izrādās, līdz Zemgalei, kas nav gluži tā Zemgale, kas ir Zemgale, trīsreiz dienā kursē autobuss no Daugavpils. Un uz Daugavpili no Rīgas var aizbraukt ar vilcienu. Shēma gatava!

Zanei ar to varētu nepietikt, jāpapildina ar kultūru. Daugavpilī ir profesionāls teātris. Sestdienas vakarā izrāde “Laime uz naža asmens”, krievu valodā ar subtitriem. Divas biļetes par 12 eiro gabalā. Divi obligātie programmas punkti – teātris un lidmašīna – piefiksēti, ar pārējo varam improvizēt.

Programma izvērtusies uz divām dienām, rezervēju naktsmājas Daugavpilī. Viesnīcu piedāvājums neuzrunā, tad labāk dzīvokli centrā, starp teātri un autoostu.

Improvizācijai ir plašas iespējas. No vieglākā, ar gulēšanu līdz pusdienlaikam un vieglu pastaigu, līdz nopietnajam, ar celšanos tumsā un kārtīgu pārgājienu.

Agrais rīts

Tikai vakarā pirms izbraukšanas izlemjam, ka startēsim ar agro vilcienu 7:30 un centīsimies no Daugavpils paņemt iespējami vairāk.

Kaut kā veiksmīgi ātri tiekam līdz stacijai. Neskatoties uz 21. autobusa lēno gaitu, esam pusstundu pirms vilciena atiešanas. Vecais DR1A gaida mūs pie perona. Pārkrāsots pelēki dzeltenajās ViVi krāsās, kas tad arī ir vienīgais uzlabojums pēdējo divdesmit gadu laikā. Iekšā tikpat drēgns un nemīlīgs, kā senāk. Autobusa beņķiem it kā nav nekādas vainas, tomēr Latvijas otrā lielāka pilsēta būtu pelnījusi labāku transportu. Un pieprasījums ir gana liels, vagons sakāpj pilns. Un ne jau kaut kādi bomži, bet pavisam zolīda publika.

Pa ceļam uzēdam šādus tādus našķus. Zane neļauj vērt vaļā kasti ar aromātiskajām desmaizēm. Varot kādam nepatikt.

Plaudis tirgū

Daugavpils sagaida ar sauli un dzidrām debesīm. Laika prognoze ceļojumam ir vienkārši izcila.

Izejam cauri stacijai. Pamatīga būve. Iepriekšējo, diemžēl, nopostīja vācieši atkāpjoties. Vecajās bildēs tā izskatās vēl labāka par pašreizējo.

Tepat Rīgas ielas galā sākas gadatirgus. No suvenīriem līdz kūpinātām desām. Nopērkam zivju konservus. Plaudis savā sulā un plaudis tomātu mērcē. Un saprotam, ka lidostas drošības kontrolei tie varētu nepatikt. Bet tam ir risinājums…

Pilnīgs sviests!

Vajag izbraukt ar Daugavpils tramvaju. Vesels eiro par trim pieturām šķiet diezgan sālīti, tomēr aizbraucam līdz galapunktam pie cietokšņa. To būvējuši ģenerāļi, gatavojoties iepriekšējam karam. Jo 19. gadsimtā cietokšņiem vairs nebija nekādas militāras nozīmes. Bet šie ņēma un būvēja. Noderēja tikai kā barakas un noliktavas. Un tagad tur ir muzejs.

Arhīva ieraksti liecina, ka Marka Rotko mākslas centru esam apmeklējuši pirms 11 gadiem. Bet toreiz viss bija citādāk. Nē, tie pāris dārgākie darbi ir savā vietā, toties mainīgā daļa ir pilnīgi mainījusies. Un antikvāro krāmu tirdziņš pie ieejas toreiz nebija.

Zane pa ceļam prasa, vai neesmu paskatījies, kāda izstāde ir mainīgajā daļā. Nē, neesmu. Vai nebūs pilnīgs sviests? Un ir arī! Kā zinādama! Jans un Eva Švankmajeri, čehu sirreālisti. Pilnīgs vājprāts. Esmu sajūsmā.

Donžuāns un kebabs

Mākslas pietiek ilgam laikam, līdz keramikai Miķelsona mājā tā arī netiekam. Toties trāpām uz 13A autobusu līdz centram. Atkal vesels eiro jāmaksā. Toties izvizina cauri visai pilsētai. Vērojam apkārtni un lasām veikalu izkārtnes. Prātojam, ko varētu tirgot veikalā “Dons Žuans”. Uzzinām, kad piebraucam no fasādes puses.

Izpētām stratēģisko objektu izvietojumu, lai rīts būtu bez maldīšanās. Autoosta un pakomāts. Pa autoostu vazājas kontingents kā no Grīvas cietuma. Turpat policija vienu jau krāmē busiņā.

Noskaidrojam, ka mūsu autobuss uz Zemgali ir sarakstā, atiet no 4. platformas, un biļetes pērkamas kasē, dodamies aizņemt naktsmājas.

Saules iela pilna saules. Pagalmā uz mašīnas guļ kaķis. Ieeja kāpņu telpā tālākajā stūrī. Dzīvoklītis trešajā stāvā. Izremontēts, ar visām ērtībām. Tikai nav nekā ēdama. Gūgles karte uzrāda kebabus gājiena attālumā, aiz Ditton centra. Kiosks uz riteņiem. Blakus čupojas vietējā jaunatne treniņtērpos. Ēd kebabus. Mēs viņus neaiztiekam, viņi mūs – arī.

Teātris

Bibliotēka, šmakovkas muzejs un teātris salikti vienā ēkā – Vienības namā. Izskatās svaigi remontēts. Skatītāju sanāk gandrīz pilna zāle.

Tīrākā izklaide. Sižets bezgala vienkāršs un paredzams, viss balstās uz sulīgiem dialogiem un aktieru spēli. Krievu mentalitātei tā vajag – skaļi un spilgti. Bet ir labi. Ne tā, lai dēļ teātra vien dzītos uz Daugavpili, bet kopējā programmā iekļaujams.

Pārāk vēls, lai meklētu vakariņu vietu. Jādomā par brokastīm. Sapērkamies Rimi un ejam uz māju. Kaķis turpina gulēt uz mašīnas

Jātiek vaļā no smalkajām teātra drēbēm. Nestiepsim taču uz muguras visu nākamo dienu. Salādējam miskastmaisā, notinam ar līdzpaņemto skoču, un pasta paka gatava. No rīta iebāzīsim Latvijas Pasta pakomātā, kas diennakts Mego pie autoostas. Visi izmēri par vienu cenu – 2,82. Arī zivju konservi ceļos bez mums.

Vakarā nolemjam, ka Daugavpils ir gana redzēta, un no rīta dosimies tālāk. Ja varēsim pamosties sešos.

Aukstais rīts

Pilsēta no rīta svaiga un dzestra. Un tumša. Un tukša. Pa ceļam nodarām lietas ar pakomātu, un laikus esam autoostā. Braucēju maz, toties visas trīs kasieres uz strīpas. Ja nu kādam ievajagas mēnešbiļeti, parastā kase ar tādām lietām nenodarbojas. Nopērkam arī mēs Zemgali 7:30. Vietas numur 3 un 4.

Bariņš gaidītāju sakāpj autobusā bez maršruta. Visiem viss zināms arī bez uzrakstiem. Vēlāk parādās arī “Ilūkste” uz ekrāna. Nav mūsējais.

Precīzi laikā uzrodas arī Zemgales autobuss. Auksts un nemīlīgs. Riktīgs ledusskapis. Vispirms lēnām līkumojam cauri pilsētai, vērojam veco apbūvi un saullēktu cauri miglai. Laikapstākļi solās būt ideāli. Tikai kaut kā jāpārcieš ziemīgais rīts autobusa saldētavā.

Tiekam no pilsētas laukā, bet ātrums no tā nemainās nu pilnīgi nemaz. Tāpat čunčinām līdz galapunktam Zemgalē, pa ceļam iegriežoties Demenē. Vecie padomjlaiku rūpnieciskie objekti izskatās pamesti, vienīgi liela izkārtne norāda uz medību suņu audzētavu. Smalki un elitāri.

Zemgale, kas Sēlijā, bet oficiāli Latgalē

Nedaudz vairāk kā pusstundas esam Zemgalē. Veseli pieci cilvēki izkāpjam. Un viens iekāpj. Izkāpēji taisnā ceļā gar sliedēm soļo Lietuvas virzienā. Mēs bez steigas. Priecājamies, kā uzlecošā saule kausē sarmu no dzeltenajām lapām.

Pa ceļam uz Lietuvu apskatām kādreizējo Zemgales staciju, kura pārbūvēta par katoļu baznīcu. Iekšā netiekam.

Sliedes aprūsējušas. Pēterburgas-Varšavas līnija ir pirmais dzelzceļš Latvijas teritorijā. Savulaik savienoja krievu impērijas galvaspilsētu ar Varšavu tās tālākajā rietumu galā. Tagad tiek izmantota tikai atsevišķos posmos.

Pēc impērijas sabrukuma ap 1920.gadu tika vilktas jaunas robežas, un Turmantu stacija beigu beigās palika poļiem. Latvijai savā pusē nācās būvēt jaunu robežstaciju. Viss tika darīts ar vērienu, jo satiksme bija gana intensīva. Pat lietuvieši uz Poliju brauca caur Daugavpili, jo starp abām valstīm nebija diplomātisko attiecību un tiešas dzelzceļa satiksmes.

Nostāk ir ulmaņlaikos būvētā Zemgales vidusskola, bet Zane ir kategoriska – nekādas skolas šodien!

Robežšķērsošana

Pirms brauciena kādā gudrā meklētāja ierakstīju jautājumu, vai Lietuvas robežu var šķērsot jebkurā vietā? Nekādā gadījumā! Tikai robežpunktos. Tad nu kļūstam par robežpārkāpējiem. Skaidrs, ka robežsardzei nav ne intereses, ne līdzekļu mūsu tvarstīšanai.

Lietuviešu vilciens vēl gaida Turmantu stacijā. Bet mums citi plāni. Ļaujam tam aiziet un tad apskatām staciju. Pārsteidzoši pieklājīga. Ar īstu tualeti.

Veikals visiem

Turmantu centrā Aibes veikaliņš. Visa dzīve ap to grozās. Pārdevēja mūs sveicina krievu valodā. Papildinām pusdienu konservu rezerves. Kaijas sardīnes savā sulā un poļu ražojuma dižciltīgais cūkas stilbs. Un enerģijas dzēriens katram gadījumam. Vispār, veikalā var dabūt visu – lēto alu, eļļu mašīnai un desu uz maizes.

Jūtams, ka esam galīgā nomalē. Līdz Latvijas-Baltkrivijas stūrim kādi 10 kilometri. Saimniecības nelielas, stipri dažādas, no sakoptas līdz piegānītai.

No Turmaniem līdz Stāciūnai kādu piecu kilometru gājiens pa grantētu ceļu. Tad nu soļojam, baudot rudenīgas saules pielietas lauku ainavas. Vienīgie sastaptie pretimnācēji – pāris ar suni vēl Turmantos.

Pusceļš noiets, jāpiestāj pačurāt. Pa ceļu neviens nebrauc, nav jēgas līst slapjā zālē. Pēc minūtes pabrauc garām vienīgā mašīna. It kā tīšām būtu gribējusi iztraucēt manu dabisko vajadzību kārtošanu, bet nokavējusi.

Stačiūni

Ir nogurums, bet nav atpūtas vietas, kur piesēst. Stačiūnos autobusu pietura. Kur pietura, tur jābūt soliņam. Ir arī! Apēdam karalisko stilbu burciņā. Ar rupjmaizi labs.

Suns sargā divas mājas centrā. Pēc ilgākas vērošanas nolemj mūs apriet. Bet pa gabalu, virsū nebāžas. Pa jumta kori staigā kaķis.

Ejam nost no labā grantētā ceļa. Karte rāda, ka pāri pļavai jābūt takai, kura beigsies pie dzelzceļa. Otrpus sliedēm būs ceļš. Nejūtos pārliecināts, ka tiksim līdz tam. Starp taku un sliedēm var būt grāvis ar ūdeni vai pārpurvojusies pļava. Esam taču zilo ezeru zemē.

Dzelzceļa ceļš

Pļavā iebrauktas rises labi noder iešanai. Grāvis gar dzelzceļu ir sauss. Kādreiz ir bijis otrs sliežu pāris, kas demontēts un pārtapis par dienesta ceļu. Soļojam Visaginas virzienā.

Tilts pār Smalvas upi saglabājies labā stāvoklī. Divas dēļu rindas uzsistas pa virsu gulšņiem. Tālu lejā spīd upe. Margu nav. Nedaudz bailīgi.

Zīmes vēsta, ka esam dzelzceļa teritorijā un nepiederošiem vazāties aizliegts. Kam gan varam traucēt tādā nostūrī?

Ceļš gar sliedēm garlaicīgs, toties drošs un ātrs. Tomēr pirms stacijas lienam mežā, lai nedaudz nogrieztu attālumu līdz pilsētai.

Izejam uz Miera ielu, kas ved uz staciju. Divas joslas uz katru pusi. Ar vērienu būvēts. Tagad pa vienu pusi brauc mašīnas, pa otru – gājēji, velosipēdisti un suņi. Piesēžu uz apmales apēst šokolādīti. Kaķa lieluma suns mani varonīgi norej.

Nezināmais piemineklis

Miera un Kosmosa ielu savienojumā uzmūrēts piemineklis nezināmajam kareivim. Krievam taču katrā vietā vajadzēja kara pielūgsmes objektu. Bet ar laiku kļuvis sireāls – uzradušās svētbildes, piemiņas plāksne ar uzrakstiem poļu valodā, bet gadskaitļi 1939.-1945. nekādi nevarēja būt oriģinālā. Krievam viss sākas 1941. Tas, kā paši pirms tam laupīja un dalīja Poliju, tas neskaitās.

Plastmasas puķes gan piestāv. Uz nepabeigtas deviņstāvenes pamatiem uzbūvēta pareizticīgo baznīca tikai pastiprina jocīgās sajūtas.

Miera ielā, meža pusē, – Visaginas slimnīca. Pilsētu sāka būvēt meža vidū 1975. gadā ar nosaukumu Sņečkus, par godu Lietuvas galvenajam komunistam. Kodolreaktora darbiniekiem, kā pakļautiem paaugstinātai bīstamībai, pienācās sava veselība. Un tā tika izveidota nevis slimnīca vai poliklīnika, bet medicīniski-sanitārā daļa nr. 136. Veselības ministrijā bija trešā nodaļa, kura pieskatīja šādas iestādes, bet nauda nāca no reaktora ministrijas – enerģētikas. Līdz ar to varēja atļauties krietni vairāk, nekā pienāktos parastai mazpilsētai. Esot bijušas 300 gultasvietas civilajiem un 150 armijniekiem. Gan operāciju bloks, gan dzemdību nodaļa. Lietuvieši pēc valsts atjaunošanas to nevis likvidēja, bet pārveidoja par reģionālo slimnīcu.

“Autoosta”

Pilsētai nav ne vainas. Kādi 10 tūkstoši te dzīvo, ir savs iepirkšanās centrs Domino un Lidl. Bet šobrīd nav vēlēšanās kur staigāt, uz skaitītāja 17 kilometri. Sēžam autoostā un pētām sarakstu. Visa autoosta ir viena nojume ar soliņu Veterānu ielas malā. Izrādās, uz Viļņu ir arī autobuss pulksten 15, kuru izpilda Meteoru tūre. Vilciens 16:13, bet līdz tam vēl gabals jāiet vai jābrauc ar 8. autobusu, kurš atiet sazin no kurienes sazin cikos. Sēdēsim un vērosim, kas būs ar to Viļņas autobusu.

Atrodam soliņu saulainākā vietā. Un baigi labi sēžam. Aizeju uz Lidl atprečot enerģijas dzēriena bundžas depozītu. Piemaksājot, krietni piemaksājot, sanāk proteīnas sieriņi, proteīna krēms, valrieksti ar atlaidi un saldējums.

Tik labi sēžam, ka stunda paiet nemanot. Pēc desmit minūtēm autobuss. Bet jāpaspēj atrast labierīcības pirms garā ceļa! Pāri ielai Domino tirdzniecības centrā noteikti jābūt. Par laimi, pirmajā stāvā.

Knapi paspējam uz autobusiņu. Jāmaksā skaidrā naudā, lai gan kartes arī pieņem. Bet terminālis nestrādā. No katra 12 eiro. Dārgāk nekā vilciens, bet ko nu vairs, gribas ātrāk kustībā.

Atkal Viļņa

Izmetam līkumu caur Švenčoņiem, pastāvam sastrēgumos pirms Viļņas, un pievakarē esam pie autoostas. Ierosinu paņemt kebabu kādā no kioskiem, bet Zane kategoriski apgalvo, ka nav badā un ēdienreizi nevajag. Labi, apēdīšu Kaijas sardīnes un proteīna krēmu. Turpat parkā, uz apmales, blakus McDonalds. Uz proteīnu nepaspēju, Zane izēdusi vienā mirklī. Tieku pie pāris sardīnēm un konservbundžas izlaizīšanas.

Maķītī paņemam nopietnākas vakariņas. Tautas daudz, baigais troksnis. Vismaz varu uzlādēt telefonu.

Līdz lidmašīnai laika daudz, bet iet kājām četrus kilometrus līdz lidostai nebūs spēka. Ejam uz 3G autobusu. Pilns. Ne līdz lidostai, vairums izkāpj Naujiniekos.

Lidosta stipri mazāka nekā Rīgā. Lidmašīna ierodas nedaudz pirms laika, izlidojam bez kavēšanās. Laikapstākļi lieliski, debesis skaidras, mēness spīd, vējš pūš astē, Rīgā esam pirms grafika. Ved ar autobusu, līdz pašai izejai. Sabiedriskā transporta bijis gana divām dienām, paņemam CarGuru līdz mājai.

Gari sanāca rakstīt. Tādēļ, ka bija divas ļoti garas dienas.

Ak jā, Dons Žuans, protams, tirgo pārtiku.