Pirmās dienas mērķis ir sasniegts – bez būtiskiem starpgadījumiem esam nonākuši galā. Pirmās sajūtas, izejot no lidostas, bija jocīgas – ir janvāris, bet nav ne miņas no ziemas.
Otrā diena. 14. janvāris
Vakarā, kad ieradāmies, bija jau tumšs. Tādēļ tikai tagad redzam, kur esam. Miests, kur dzīvo vietējie un daži atpūtnieki. Reizēm gar logu, gar okeāna krastu nostaigā kāds cilvēks ar suni. Daži sveicina, kā laukos.
Brokastīs negaršīgā kafija. Labi, ka veikalā nopirkām dzeramo ūdeni, citādi būtu vēl sliktāk, no krāna tek silts hlorūdens kā no baseina. Tas arī saprotams, jo ūdensvada caurules nav ieraktas zemē un sildās saulē.
Pie kafijas, protams, apelsīni. Saimnieks ir atstājis cienastam našķus un coca-cola bundžiņas ledusskapī. Noderēs.
Šodienai lielu plānu nav. Iepazīsim vietējo apkārtni. Iesim gar piekrasti vispirms Dienvidu virzienā, tad – Ziemeļu. Ciematiņu sauc Las Arenas jeb latviski – Smiltis. Tas tādēļ, ka visa apkārtne izskatās pēc smilšu pauguriem, kas patiesībā ir vulkāniskas izcelsmes iezis – pumeks. Vietām aug sīki krūmiņi, kuri patiesībā ir sukulenti ar maziem sarkaniem ziediņiem.
Las Arenas jeb Smiltis 
Sukulenti zied
Pa ceļam ievērojam vietējos krucifiksus, tādas kā mazas mājiņas. Spāņi, būdami katoļticīgi, sabūvējuši tādus okeāna krastā.
Las Maretas. Krucifiksi okeāna malā
Tā ejot gar okeāna malu drīz nonākam līdz nākamajam miestam La Caleta. Saimnieks teica, ka te ir kafejnīca un veikals. Patiesībā tā ir dzertuve, kur vietējie tipi sēž un ķiķina par ieklīdušiem tūristiem. Mums jau neko nevajag un negrasāmies ar bērniem sēdēt pie letes, kompānijā skatoties televizoru. Labāk pagalmā iemēģinām rotaļlaukumu ar šūpolēm.
Bērni. La Caleta
Ciemata galā nonākam līdz līcītim un labiekārtotai sauļošanās vietai. Pabradājam pa ūdeni – ne silts, ne auksts. Nekādi nepamet jocīgā sajūta, ka ir taču janvāris! Ja ne sniegam, tad slapjai šļurai noteikti jābūt. Bet te saulīte silda, vējš glāsta.
Nedaudz paslaistāmies, izbaudām sauli, apēdam pa apelsīnam, bet paliek garlaicīgi. Ejam atpakaļ. Mūsu ielas galā aiz miskastēm un soliņiem ievērojām nelielu līcīti. Lielajā okeānā ir briesmīgi viļņi, bet līcī ūdens mierīgāks. Abi ar Gustavu sataisāmies un ielienam okeānā. Nav pārāk silts – ir taču janvāris, un viļņu dzītais ūdens rada neomulīgu sajūtu. Tādēļ liela peldēšana nesanāk. Ejam atpakaļ uz māju, pārģērbjamies, uztaisām nelielu pusdienu pauzi un dodamies atkal ārā, lai apskatītu miestu otrā pusē – San Miguel de Tajao.
Kādreiz bijis zvejnieku ciemats ar desmit mājām, tagad – ciemats ar 10 zivju restorāniem. Svētdienas pusdienlaikā visur pilns ar cilvēkiem un auto. Mums arī vajadzētu aiziet un pagaršot kādu jūras mošķi, bet citā dienā, tagad brīvu galdiņu nav. Pastaigājam pa molu, parunājamies ar vietējiem kaķiem – visi tādi plakani kārni, kā jau dienvidos.
Ciematā, kur katrā otrajā mājā ir zivju restorāns, dzīvo arī šie pastāvīgie klienti 
Pašiem savs labiekārtots rotaļlaukums 
Zvejnieku ciemata dekorācijas
Vēlāk braucam uz netālo El Medano – pilsētu, kuru iecienījuši sērfotāji. Bet pa ceļam benzīntanks ar lēto benzīnu. Nomas noteikums – cik saņem bākā, tik arī jāatdod. Loģiski, ka saņēmām gandrīz tukšu, tik vien pietika kā pirmajam vakaram un benzīntankam.
El Medano, sērfotāju paradīze 
Sērfošanas instruktors
Izstaigājam arī pilsētu. Nekā īpaša – krastmalas promenāde, laukums, muzikanti, kafejnīcas, tūristi, dīkdieņi muzikanti. Starp citu, šeit arī veikals, kurš atvērts svētdienā.
Pēc pastaigas uznāk nogurums un neko citu darīt vairs negribas. Atrodam mašīnu, kuru bijām atstājuši šosejas malā uz baltās līnijas. Viss labi, nekāds sods nav uzlīmēts.
Kad atgriežamies, ir jau tumsa. Ziema, un dienas īsas arī šeit. Bet ventilators, kurš pūš vēju no Ziemeļiem, darbojas ar pilnu sparu.
Rītdien paredzēti kalni. Ir nopirktas biļetes uz pacēlāju, kas ved Teides vulkānā. Gadījumā, ja pacēlājs būs slēgts, tad to varēs pārcelt uz citu dienu. Tādēļ virsotne ieplānota ceļojuma sākumā. Saņemta arī atļauja kāpt līdz pašai krātera augšai 3718 m augstumā, kuru bez maksas jārezervē kādu mēnesi iepriekš. Atļauju virsotnes apmeklēšanai gan nevarēs pārcelt uz citu dienu.
Trešā diena. 15. janvāris
Brokastu laikā atnāk ziņa, ka pacēlājs šodien slēgts. Neko darīt, biļeti pārceļu uz otrdienu, bet dienas plānus tas nemaina. Iepazīsim kalnus un retināto gaisu.
Navigācija ved caur sīkiem ciematiņiem un kalnu serpentīniem, kur pat divas mašīnas nevar izmainīties Pino Gordo jeb Dižpriede. Liela vietējās Kanāriju priedes sugas pārstāve. Ar caurumu sānā.
Šis ir lielceļš. 
Kanārijputniņš 
Kanāriju priede ar mīkstām, garām skujām 
Kanārijčiekurs
Jo augstāk ved ceļš, jo skati pasakaināki. Nākamo pieturu uztaisām pie neliela etnogrāfiskā muzeja, veltīta spānim, kurš dzīvojis kalnos un iepazinis tradicionālo dzīvesveidu. Turpat piknika vieta un sākums nelielai pārgājienu taciņai. Grūtības pakāpe – visvieglākā, nolemjam iziet. Turp-atpakaļ taka ved vispirms uz leju. Tas nozīmē, ka tas pats ceļš vēlāk būs jākāpj uz augšu. It kā jau nav daudz – 150 m, bet mums, līdzenumu iedzīvotājiem, arī tas šķiet daudz.
No takas paveras lielisks skats uz vareno Teidi – Spānijas augstāko punktu. 
Pēc pastaigas braucam tālāk. Gribam piestāt pie obligātā tūrisma objekta Roques de García, bet stāvvietā nav brīvu vietu. Pilns ar autobusiem. Saprotam, ka aiz tūristiem objektus neredzēsim. Braucam tālāk līdz nākamajam stāvlaukumam, kas pretim Teides pacēlājam. Vējš tiešām pamatīgs, un ir saprotams, kādēļ pacēlājs slēgts. Tādēļ pastaigāsim pa leju, gar lavas upi.
Pacēlājs, kurš katru dienu bija slēgts. 
Pa kreisi, sastingušas lavas upe 
Tālumā mistisks pazemes objekts, kur grozījās komunālās pārvaldes vīri.
Spēcīgais vējš pūš miglu pāri kalniem. Sajūtam, ka migla sāk pārvērsties sīkos lietus pilieniņos. Jūtam, ka šī ir tā vieta, kur rodas lietus. Pareizāk jāsaka – kaut kas starp sniegu un lietu. Dodamies atpakaļ uz mašīnu. Vējš tāds, ka burtiski gāž no kājām.
Esam noguruši, laikapstākļi skarbi, līdzpaņemtās sviestmaizes arī apēstas, tādēļ dodamies prom no kalniem. No ceļa skats skats lielisks. Nu tā būtu, ja ne migla. Lejā braucam pa kalna otru pusi, kādu laiku nākas vilkties aiz tūristu autobusu. Ceļš šaurs un līkumains, starp mani un autobusu vēl pāris mašīnas. Kad visiem esmu ticis garām, ceļš izbeidzas pie otras, vecās, Tenerifes lidostas un Sankristovala de Lagunas, kas skaitās vecākā pilsēta uz salas un sens pirātu midzenis.
Drīz arī galvaspilsēta Santakrusa. Pēc nelielas maldīšanās pa ātrgaitas šosejas nobrauktuvēm trāpām uz Carrefour veikala pazemes stāvvietu. Nopērkam kaut ko pusdienām un vakariņām. Vēl kādu saldējumu ceļam un pusi papajas pagaršošanai. To mājās apēdam, tīri laba.
Dodamies atpakaļ uz māju. Nekādi varoņdarbi it kā nav veikti, bet visiem nogurums. Vakarā pa tumsiņu vēlreiz aizejam uz blakus miestu. Jāredz, kā tur izskatās, kad nav svētdienas pusdienlaiks zivju restorānos. Šovakar viss kluss, ielās saimnieko kaķi. Tomēr viens restorāns darbojas arī pirmdienas vakarā. Laikam jau bizness iet no rokas, atliek tikai smagi strādāt.
Aizejam līdz bākai mola galā. Baudām skatu uz naksnīgajiem ciematiņiem. Atpakaļceļš ved caur kanjonu kā laupītāju filmās. Un pāri izžuvušai upei, pār kuru uzbūvēts arī pamatīgs tilts. Tātad kādreiz tur mēdz būt arī ūdens.
Ceturtā diena, 16. janvāris
Rīts sākas ar brokastīm un ziņu no pacēlāja, ka arī šodien kalnābraukšanas nebūs. Atkal pārceļu uz nākamo dienu.
Tā kā kalna šodien nav, tad izmantosim laikus nopirktās biļetes uz Loro parku. Mums visiem izmaksāja kādus 129 eiro, kas ir mūsu dārgākā izklaide. Līdzi ņemam siermaizes, jo parkā tās maksās veselu bagātību.
Stundas brauciens apkārt visai salai, un esam pie parka. Mašīnu atstājam neoficiālā stāvvietā netālu no ieejas, samaksājot 4 eiro kaut kādiem vietējiem tipiem. Vēlāk atklājam, ka arī oficiālā stāvvieta izmaksātu tikpat, un rīta pusē vēl ir brīvas vietas. Tāda puslegāla piepelnīšanās tiek piekopta itin plaši, bet uz krāpšanu vai laupīšanu neuzraujamies ne reizi.
Loro parks – zoodārza un izklaides parka apvienojums. Daudz dažādu dzīvnieku, ne tikai loro jeb papagaiļi. Un ik pa laikam izrādes. Delfīni, zobenvaļi, jūras lauvas, papagaiļi, pingvīni.
Pieradināts zobenvalis 
Haizivs 
Loro parks. 
Kautrīgais gorilla 
Kanārijputniņš 
Pieradinātas jūras lauvas 
Kanārijputniņš
Pusdienlaikā apēdam līdzpaņemtās maizes. Ir gan kafejnīcas, gan piknika vietas tādiem kā mēs. Parks ne pārāk liels platības ziņā, bet ļoti apjomīgs. Tā kā droši vajag paredzēt visu dienu.
Ir jau vakars, un pa to pašu maršrutu braucam atpakaļ, pa ceļam apmeklējot Mercadonu, kur nopērkam kasti saldējuma. Gribas kartupeļus, bet tie drausmīgi dārgi un nesmuki. Toties vietējie. Tāpat kā banāni. Banānus pamēģinām. Pēc mūsu gaumes negatavi.
Braucam mājās apēst saldējumu un plānot nākamo dienu. Un vēl ir palikuši pirmās dienas apelsīni, kurus var lobīt vējā uz jumta terases ar skatu uz okeānu un urbšanas platformu. Nākamajā dienā vai nu pārceltais pacēlājs, vai nu Anagas kalni Ziemeļu daļā.
Turpinājums. 3. daļa. Citi kalni, pilsēta, bāka un tūristi
