Trīs dienas jau dzīvojamies pa salu. Tā arī neizdodas saprast, kāds gadalaiks te īsti ir. Kalendārā janvāris, bet nav ne sniega, ne šļuras. Un saule silda tikpat stipri, cik Latvijā aprīļa vidū. Tikai vējš ir tas, kas liek uzvilkt biezākas drēbes.

Piektā diena. 17. janvāris.

Kā parasti rīts sākas ar ziņu no pacēlāja. Tātad šodien Anagas kalni ziemeļdaļā. Braucam pa galveno šoseju TF-1 un tad pa kalnu ceļu TF-12.

Lai gūtu pirmo priekšstatu un informāciju, sākam ar dabas parka informācijas centru, labiekārtotu sajūtu taku un skatu laukumu. Šie kalni pilnīgi citi – aizauguši ar mūžzaļiem kokiem un krūmiem, nav nekādu tuksnešu. Taka caur olīvkokiem ved lejā no kalna līdz skatu laukumam pie meteoroloģiskās stacijas. Esam nogājuši nelielu daļu no vēsturiskā ceļa, kas savienojis piekrasti salas Ziemeļaustrumu pusē ar vidieni.

• 

• 

Nolemjam, ka jāuzēd otrās brokastis, un velkam laukā sviestmaizes (tā katru rītu smērējām vai cepām maizes, lai pa dienu nav jāmeklē pusdienu ēstuve). Uzreiz uzrodas Kanāriju putniņi-diedelnieki.

• 

• 

No skatu laukuma paveras skats uz piekrasti un Anagas kalniem. Virsotnēm veļas pāri miglas vāli, satraucamies, ka varētu uznākt lietus. Tomēr laika apstākļi mums pāri nedara, migla paliek kā migla un lietū nepārvēršas.

• 

• 

Atpakaļceļš ved pa citu maršrutu, sanāk kāpt pret kalnu. Esam jau trenēti, un tāds neliels kāpums nevar mūs nogurdināt. Tiekam atpakaļ līdz apmeklētāju centram, kur atrodam tualeti un kafejnīcu, bet mums jau pašiem savas maizes un tēja.

Kaut kur tālumā kalnos dzirdama mašīna, kas nemitīgi taurē. Vēlāk sapratām, kas un kādēļ tā dara…

Tālāk brauksim uz priekšu, uz salas Ziemeļu galu. Sala nav liela, taisnā līnijā tie būtu kādi 7 km, bet navigācija sarēķina 23 km, kuriem paredzama gandrīz stunda.

Ceļš kartē izskatās pēc zarnas. Zarna dabā ir serpentīns, kur akli 180 grādu līkumi seko viens otram. Braukšanai ir viena josla, un ar pretimnākošo izmainīties visur nevar. Daudzās vietās ceļa malā barjeras. Pārsvarā apskrāpētas. Braucēju nav daudz, tomēr brīžiem sanāk izmainīties. Kādā šaurākā vietā parkošanās sensori sāk bļaut, ka esmu bīstami pietuvojies apmalei vai pretim braucošajam Berlingo. Bet nekas, mašīnu atdevām bez skrāpējumiem.

Uz šī ceļa tad arī ieraudzīju to taurētāju – vietējais, lai brīdinātu, pirms katra aklā līkuma uztaurē. Tad nav jānomet gāzi.

Tikuši līdz Čamorgai – pēdējam miestam ceļa galā, atstājam mašīnu brīvā kaktā un meklējam kādu piemērotu pastaigu maršrutu. Protams, izvēlamies vieglāko, kas papildināta ar izzinošām planšetēm. Laikam domāta bērniem, skolēniem un pensionāriem.

Ceļš sākas pie mazdārziņiem. Tie mazdārziņi ir patiešām mazi. Pāris kvadrātmetros tiek audzēti tomāti un kartupeļi. Arī vīnogas.

Akmeņaina taka ved uz augšu, kur augstienē būšot cietoksnis. Pagaidām tikai akmeņi, mazi pūķkoki un apgrauzti kaktusi. Redzam, ka kaktusu grauzēji ir atstājuši savus izkārnījumus, dzirdam arī to blējienus tālumā, bet pašus nekur nemanām. Arī es nogaršoju kaktusu, bet uzreiz nākas nožēlot savu muļķību, lūpās un mēlē ieduras milzum daudz sīku adatiņu.

• 

• 

• 

Kāpiens kādi 150 metri. Aizņem pusotru stundu, jo ceļš ved gan augšā, gan lejā. Pa ceļam stājamies arī, lai baudītu skatus un atpūstos. Takas galā nonākam cietoksnī. Pareizāk – cietoksnītī. Tāds pavisam maziņš pēc mūsu saprašanas, tomēr kalpojis kā priekšpostenis visām Kanāriju salām, jo no šejienes paveras plašs skats uz Atlantijas okeānu.

• 

Tālāk ir iespēja iet pa nākamo taku līdz pašai piekrastei un tad pa Čamorgas ieleju kāpt augšā. Zane jau ir gatava doties, tomēr bērni ir kategoriski pret. Un nāk vakars, bet tumsā kāpt pa kalniem nebūtu pareizi. Tādēļ pa to pašu ceļu ejam vien atpakaļ.

Mašīnu atrodam tajā pat vietā. Ieraugām busiņu ar Latvijas numuriem, kurš pieder fotogrāfam Kondrašinam. Kopumā mašīnas ar svešzemju numuriem redzam ļoti maz, ir jau arī baigais gabals, lai tiktu no Eiropas.

Izstaigājam miestu, skatamies, ko dara cilvēki, ko audzē dārziņos. Visur mazi drakonkoki un palmas saaugušas, citam puķudobē naudaskoks, tikai brīvā dabā, nevis uz palodzes. Un krietni lielāks. Karte rāda, ka jābūt kafejnīcai, bet nekā nemana. Toties kā jau katoļticīgajiem spāņiem pienākas, ciema vidū miniatūra baznīciņa. Turpat arī autobusa pietura, kur stāv pāris cilvēki. Tātad drīz būs autobuss. Tātad nāksies izmainīties uz šaurā ceļa. Bet patiesībā viss sanāk ļoti vienkārši, jo autobusa šoferis ir daudz pieredzējušāks par mani – līkumā apstājas ārējā malā, kamēr es pa iekšmalu izgriežos.

Līdz šim neviens vēl neviens nav vēmis trakajos līkumos. Bet tad Zane izdomā izlasīt īsziņas telefonā. Un drīz seko lūgums pieturēt. Esam jau uz platāka ceļa un ātri atrodu “kabatu”, kur piestāt. Līdz īstai vemšanai nenonāk, vajag tikai nomierināt vestibulāro aparātu. Drīz dodamies tālāk pa ieleju, kura aizved līdz Playa de Las Teresitas pludmalei ar zeltainām smiltīm. Tādām kā pie mums, tikai te tās ir veduši no Marokas, no Sahāras tuksneša, jo vietējās smiltis ir tikai melnas kā no vulkāna nākušas.

Mums ar Gustavu ir doma, ka vajag nopeldēties. Pludmale ir labiekārtota ar ģērbšanās kabīnēm. Tā kā ir jau vakars, pludmale, var teikt, nedarbojas, un visas kabīnes brīvas. Tādas ļoti plašas, toties ar urīna smaku. Mums jau daudz neko nevajag, tikai uzvilkt peldbikses un ielīst okeānā. Šeit peldvieta no lielajiem ūdeņiem ir nodalīta ar molu, tādēļ viļņu nav nemaz un ūdens siltāks, nekā atklātajā vietā. Bet vienalga tāds, kā Baltijas jūra vasarā – “ielīst jau var”. Plunčājamies kā roņi, citi tikai skatās, bet ūdenī līst neiedrošinās. Kas mums, ziemeļniekiem!

Tālāk braucam uz mājām, bet pa ceļam jānopērk kaut ko vakariņām un rītdienai. Tādēļ apmeklējam Mercadona, kur mašīnu atstājam pazemes stāvvietā. Kad braucam iekšā ir gaiša dienam, bet laukā braucot – pilnīga nakts tumsa. Spriežot pēc pulksteņa, neesam tur bijuši ilgāk par pusstundu.

Mājās vakariņas un rītdienas plāni. Vai nu pacēlājs, vai nu galvaspilsēta. Rīts rādīs.

Sestā diena. 18. janvāris.

Protams, šodien dodamies uz galvaspilsētu Santakrusu. Sāksim ar palmu dārzu, pēc tam pārējā pilsēta.

Mašīnu atstājam lielā stāvvietā ārpus centra, blakus pašam palmu botāniskajam dārzam jeb Palmetum. Centrā grozās kāds vīrelis, kuram pēc pieredzes būtu jāvāc nauda par stāvēšanu. Bet viņš mums nepievērš nekādu īpašu uzmanību. Vēlāk novērojām, ka tas ir stāvvietas pieskatītājs, bet maksāšana ir tīri brīvprātīga, ko daudzi arī steidz izmantot.

Palmu dārzs iekārtots pēc pasaules daļām – Dienvidamerika, Āzija, Centrālamerika utt. Katrā laukumā sastādītas atbilstošās palmu sugas. Mēs no tā, protams, neko nesaprotam. Mums palma ir un paliek palma, visas vienādas. Bet smukas gan. Dažām ir augļi, dažas zied. Arī banāni zied, kas vairāk skaitās krūmi, nevis koki.

• 

• 

• 

• 

Pēc palmu dārza dodamies tālāk pa krastmalu, kur izbūvēts atpūtas parks. Par atbilstošu naudu var dabūt zvilni, lai gulētu saulē un plunčātos tur izbūvētajos baseinos. Bet parkā ir remonts, un mums nemaz nav intereses par maksas zvilnēšanu.

• 

Tālāk maziņš senais cietoksnis, un aiz tā modernā arhitektūra – koncertzāle, kas uzbūvēta 2003. gadā. Tālāk osta, kur mētājas vēl pāris urbšanas platformas.

Esam sākuši iet kājām, tad tā arī turpināsim līdz centram, kur esot jāiegriežas vecajā tirgū Mercado Municipal Nuestra Senora de Africa. Tirgū joprojām iepērkas vietējie, viss nav pielāgots tikai tūristiem. Sapērkam visādus augļus un dārzeņus bodītē, kur vispirms katrs pats no kastēm salasa maisiņos visu vajadzīgo un pēc tam dodas svērt un maksāt. Banāni, bumbieri nebija vietējie, bet labi. Papaja gan nebija tik gatava, cik lielveikalā. Kartupeļi – pilnīgi nekādi. Pagrabstāvā iebūvēts lielveikals SuperDino, kur nopērkam dzeramo jogurtu un maizes izstrādājumu. Uz jogurta paciņas lepni rakstīts, ka 0% tauku, toties cukurs piegāzts šķebinošā daudzumā. Tiešām viņiem iestāstīts, ka tauki ir vienīgais ļaunums, bet cukuru var ēst karotēm?

• 

• 

• 

Turpat blakus tirgum ielas malā piesēžam uz soliņa apēst kādu banānu, un mums kompāniju grib sastādīt žurka, kura pabāž ūsaino purnu cauri notekas restēm. Tomēr sabīstas un laukā nelien.

Tālāk pa veikalu ielu dodamies uz Plaza de Los Patos jeb pīļu laukumu. Pie veikalu skatlogiem Signei uznāk pirmais kreņķis. Šķiet, ka grib nopirkt visu pēc kārtas, bet nevar. Saprotams, ka tas uzdzen tikai stresu.

Diemžēl pīļu laukums, kurš slavens ar baseinu, strūklakām un skaistajiem soliņiem, ir slēgts. Notiek restaurācijas darbi. Baigais aplauziens, speciāli esam gājuši uz šo pusi. Tad jāiet tālāk līdz pilsētas parkam jeb Parque Municipal García Sanabria, kur pilns ar visādām strūklakām, bet nav nevienas tualetes. Tādēļ ilga kavēšanās nesanāk. Tirgū nopirktos bumbierus pēc ilgas šaubīšanās Zane nomazgā strūklakā, bet nedomāju, ka tādēļ tie kļuva daudz tīrāki. Es savu jau biju apēdis tāpat bez mazgāšanas. Un nekas! Ēst gribas, bet sviestmaizes palikušas mašīnā. Jāgriežas vien uz stāvvietas pusi.

• 

• 

Ejam ar līkumiem, garām tirgum, cauri autoostai. Var manīt, ka ziema, vietējie izvilkuši biezākās drēbes, lai gan nemaz tik auksts nav, savi +20 turās.

Mašīnā tiekam pie saulē uzkarsušām siermaizēm. Un, tā kā diena vēl nav galā, braucam uz Icod de los Vinos. Visi noguruši, laiku ceļā izmanto gulēšanai. Es nē, es stūrēju. Bet ceļš nav garš, satiksme pa ceļiem ātra. Tādēļ liela gulēšana nesanāk.

Icod de los Vinos aug vecākais drakonkoks jeb pūķkoks – Drago Milenario – tūkstošgadīgais pūķkoks. Tūkstotis jau nu nebūs gan, bet kādus dažus simtus gan ir nodzīvojis (pūķkokam nav tādu gredzenu, pēc kuriem var noteikt vecumu). Sākumā līkumojam pa ieliņām nenormālā slīpumā, meklējot bezmaksas stāvvietu, bet nākas pāris eiro atstāt par maksas stāvlaukumu.

• 

• 

• 

Pats koks aiz sētas, caur suvenīru tirgotavu par attiecīgu samaksu var tikt arī tuvāk. Bet labākais skats esot no bezmaksas terases pāri ielai. Suvenīru veikalā parunājamies ar papagaili un nopērkam niekus mājās vešanai. Piemēram, diedzējamu pūķkoka sprunguli. Citā suvenīru tirgotavā var dabūt vietējo alkoholu – citronu liķieri 100 ml pudelītēs vešanai rokas bagāžā.

• 

Ceļš tālāk gar krastu, milzīgi okeāna viļņi sitas gar pašu ceļa malu. Mērķis ir bāka pašā tālākajā Rietumu punktā – Punta de Teno. Piestāju benzīntankā, jo tālākais ceļš solās būt diezgan nomaļš. Ir nobraukta gandrīz visa bāka, un līdz civilizācijai varētu pietikt, bet varētu arī nepietikt.

Aiz pēdējā ciemata Buenavista del Nte. sākas ceļš uz bāku. Ceļš ir slēgts pirmdienās, otrdienās, trešdienās un ceturtdienās no plkst. 10 līdz plkst. 17. Šajā, un tikai šajā, laikā reizi stundā kursē satiksmes autobuss. Pārējā laikā var braukt ar mašīnām. Pulkstens rāda tieši 17:00, un oficiāli varam braukt.

Punta de Teno nozīmē, ka tas ir Teno pats gals. Teno ir kalnu masīvs šajā pusē – vecākais Tenerifes salā. Ceļš uz bāku ir izcirsts klintī un ved gar pašu okeāna krastu. Pa ceļam sanāk izbraukt caur diviem neapgaismotiem, klintīs izcirstiem tuneļiem. Beigās ceļš izved uz tomātu audzētavu, un pašā galā uz bāku. Līdz pašai bākai tikt nevar, jo priekšā vārti. Drošībai norīkots vietējais zemessargs, kurš vaktē, lai atpūtnieki nerāpjas klintī un nekrīt okeānā.

• 

• 

No šejienes redzami ar Los Gigantes – milzīgas klintis, kuras no okeāna izaugušas 500-800 metru augstumā. 

• 

Nokāpjam līdz piestātnei blakus bākai. Šeit lielisks skats uz saulrietu.

• 

• 

Aizejam bākai otrā pusē, vērojam milzīgos viļņus un mēģinām nogaršot kaktusu augļus krastmalā. Skābi, negaršīgi.

Saule norietējusi, tas nozīmē, ka drīz būs tumsa. Braukt sākam vēl gaismā, bet ciematā pēc 15 minūtēm iebraucam jau piķa melnā tumsā. Līdz mājai var braukt apkārt visai salai pa ātrgaitas šoseju, vai pāri kalniem. Izvēlamies sarežģītāko ceļu. Brauciens pilnīgā tumsā pa kalnu līkumiem diezgan interesants. Palīdz navigācija, kur redzams, cik ekstrēms būs nākamais līkums. Citādi tumsā uz nezināma ceļa neko nevar paredzēt. Labi vismaz, ka citu mašīnu lukturus var labi redzēt. Lai gan nav daudz tādu, kas braukā pa kalniem tumsā. Toties ir satiksmes autobuss, ar kuru izmaināmies līkumā.

Šodienai pietiek. Nākamā ir pēdējā pilnā diena Tenerifē. Vai nu tiksim pacēlājā, vai nu dosimies uz Dienvidu kūrortiem.

Septītā dienā, 19. janvāris

Kā jau katru rītu, pienāk ziņa, ka pacēlājs arī šodien slēgts. Nākas prasīt atpakaļ naudu par biļetēm, kuru pēc pāris dienām arī saņemu – 90 eiro nav nemaz tik maz. Cena pietiekami augsta, lai radītu vēlmi kāpt ar kājām, bet 1000 m kāpums diezgan straujā tempā tomēr liek izvēlēties pacēlāju.

Ir doma par delfīnu vērošanas kuģīšiem, bet esmu salasījies sliktas atsauksmes par iespējamo nokļūšanu sadzērušos britu kompānijā. Tādēļ šo atstājam citai reizei, kad būsim veikuši piedāvājuma izpēti.

Tādēļ šoreiz tikai iepazīsimies ar Dienvidu puses kūrortiem. Dodamies uz Costa Adeje. Ilgi riņķojam pa pilsētu bezmaksas stāvvietas mekājumos, bet – nekā! Sākumā neatrodam arī maksas stāvvietu, bet tad ieraugām, kad esam jau pabraukuši garām. Metam riņķi un atgriežamies pašā centrā, kur par pāris eiro pazemē atstājam mašīnu. Esam trāpījuši vietā, kādu pārsvarā iedomājas Tenerifi. Tūristi – pārsvarā vecāka gadagājuma briti un skandināvi – pastaigājas pa promenādi, kuras malās aug palmas.

• 

Blakus promenādei ēstuves, kur sola lētu alu, ja pasūta pusdienas. Nākamajā rindā – viesnīcas ar peldbaseiniem. Pēc statistikas 50% no iemītniekiem tā arī nepamet savu kūrortu un neredz neko vairāk kā sev līdzīgos.

Promenāde gara, līdz galam nemaz neejam. Griežamies atpakaļ un makdonaldā uztaisām kafijas pauzi. Bērniem sulu, mums – kafiju. Un vēl kādi saldējumi. 

Dodamies atpakaļ uz māju. Mums vēl priekšā vēlās pusdienas. Pēdējā dienā beidzot vajag aiziet uz zivju restorānam blakus ciematā. Izvēlamies Agua y Sal jeb Ūdens un sāls. Princips visiem restorāniem vienāds – vitrīnā izvēlamies zivi, tad to nosver un pagatavo. Cena par kilogramiem. Neriskējam un ņemam kādu vienkāršu balto zivi, ceptu ar ķiplokiem. Piedevās kartupeļi vietējā gaumē – ar mizu vārīti sālsūdenī. Sāls paliek kā balta garoziņa uz mizas. Tas bērniem. Mums paelja. Agrāk nav ēsta, tādēļ ņemam maisījumu no visa kā – jūras ķemmītēm, mīdijām un citiem mošķiem. Esam sagrābušies par daudz un knapi spējam apēst. Bet viss tik garšīgs, ka nedrīkst atstāt. Tādu paelju mājas apstākļos nevarētu atkārtot, jābūt spānim, lai tādu uzvārītu.

Pielikuši vēderus, mēģinām kustēties. Jāiziet pēdējā vakara goda aplis apkārt miestam, kur dzīvojām. Sastopam kaķu kompāniju, bet tie bailīgi, aizbēg klintīs. Tālāk ejam līdz Tahajo arkai, kas ir vēja izpūsts ģeoloģisks objekts. Vulkāns ir sacepinājis smiltis stingrā iezī, vējš pēc tam to deldējis, radot savādus veidojumus.

Meklējam slēpni, kas noslēpts blakus arkai, bet tas nenāk rokā. Arī tumsa nāk virsū, un būtu vēlams tikt prom no klintīm līdz gaismas izslēgšanai. Pa dienu nav nekā bīstama, bet tumsā var neredzēt kārtējo bedri un nomaukties lejā.

Tiekam laukā uz ceļa un dodamies uz māju. Šovakar jākrāmē mantas, jo rīt sāksies mājupceļš. Saimnieks sūta ziņu un prasa, līdz cikiem paliksim. Mums reiss tikai vakarā, tādēļ paliksim, līdz cikiem ļaus. Saimnieks saka, ka varam palikt, jo nav īrnieka uz nākamo dienu. Vēlāk tomēr atsūta ziņu, ka ir kāds pieteicies, un vajagot tā, lai var sakopt pēc mums. Paliksim līdz kādam pusdienlaikam – tas der, visu paspēs.

Turpinājums. 4. daļa. Uz mājām