Starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, kad 2018. gadā iekritušas garās brīvdienas, nolēmām kaut kur izkustēties. Plānot ko tālāku jau par vēlu, un arī negribas, tādēļ dodamies tepat uz kaimiņzemes galvaspilsētu Viļņā.

Sestdiena, 29. decembris

No rīta ilgi nevaram izčammāties un izlemt, uz kurieni brauksim, un vai vispār brauksim. Tomēr ap plkst. 11 lēmums ir pieņemts un vēl tikai jārezervē nakšņošana.

Ceļš līdz Viļņai – kā parasti garlaicīgs. Pāris grādi plusos, neliela migla Lietuvā un kaut kāds slapjums no augšas un apakšas.

Navigāciju esmu uzlicis uz pašu centru, kur muzeji un katedrāles, bet saprotu, ka tā ir kļūda – visi grib uz turieni, un satiksme stāv uz vietas. Griežam nost un braucam atpakaļ uz ielu Neres upes otrā krastā, kur bija daudz brīvu stāvvietu. Bet, kamēr mēģinājām tikt tuvāk centram, arī šeit gandrīz visas vietas jau aizņemtas, atliek tikai pāris šķirbas krietni tālāk no tilta. Žēl, ka uzreiz nebijām gudrāki.

Iemetu kādu monētu stāvvietas automātā, līdz kuram vēl krietns gabals ejams, un nesu atpakaļ talonu, lai ieliktu logā. Arī sestdienās līdz astoņiem vakarā dzeltenajā zonā par stāvēšanu jāmaksā 10 centi par 10 minūtēm.

Ejam uz tuvāko muzeju, kas pa ceļam sanāk – Lietuvas Nacionālais muzejs. It kā loģiski, ka valsts apskate jāsāk ar nacionālo muzeju, kuram vajadzētu būt modernākajam, bet tā gluži nav. Neteiktu, ka vilšanās, tomēr iestrēdzis pagājušajā gadsimtā ir gan. Svaigākā un interesantākā ir latviešu tautastērpu ekspozīcija, kura ierīkota mainīgajā daļā. Bija jābrauc 300 km, lai iepazītu savu vēsturi.

Stunda laikā muzejs izstaigāts, varam aiziet līdz svētku tirdziņam pie lielās egles. Visādi parastie nieki, piparkūkas, šokolāde, karsts dzērveņu ķīselis no katla. Šeit nolemjam atgriezties vēlāk vakarā, bet tagad jāieņem naktsmājas – apartaments – un jāpaēd pusdienas-vakariņas.

Pa ceļam domājam piestāt pie Norfas vai Lidl, lai paņemtu lietuviešu pārtiku, kura, kā bieži lasīts, ir lētāka nekā pie mums, bet navigācija pa līkloču ceļiem aizved līdz norādītajai adresei tā, ka netrāpam ne uz vienu veikalu. Iznirstam pie pašas viesnīcas, kas ir Ibis Styles no globālās Accor ķēdes, bet Airbnb izīrēta kā dzīvoklis zem cita nosaukuma.

Visa reģistrācija notiek caur Ibis, arī pilsētas nodokli – 1 eiro no pieaugušā, iekasē turpat. Pārējā maksāšana gan caur Airbnb. Interesanti, ka pašā Accor ķēdes lapā tādu apartamentu nav, bet dabā – ir.

Numurā tiešām ir virtuves stūris un ēdamgalds, tādēļ pārtiku gatavosim paši un neizmantosim viesnīcas ēdnīcas piedāvājumu. Atliek tikai sapirkties veikalā. Labi, ka pārsimt metrus tālāk, šosejas otrā pusē, ir Norfa XXL. Ātri aizbraucam uz turieni un sapērkam gatavus un pusgatavus ēdienus.

Pēc tādām pusdienvakariņām negribas vairs kustēties uz pilsētu, tomēr saņemamies un braucam centra virzienā. Mērķis ir Užupes rajons, no kura netālu ir Ziemassvētku egles rajons. Brīnumainā kārtā izdodas atrast brīvu vietu mazajās ieliņās. Pulkstens rāda gandrīz astoņi vakarā, tādēļ nemaz nemeklēju apmaksas automātu – kurš tad tik vēlu skatīsies. Vēlāk nepamet pārdomas, vai esmu pareizajā zonā atstājis – bez dzeltenās ir arī sarkanā un melnā zona, kur jāmaksā vēl ilgāk. Tikai nākamajā dienā sapratu, ka atstāju zem aizlieguma zīmes, lai gan nebiju vienīgais tajā rindā. Var jau būt, ka Viļņas municipāļi tādos gadījumos skatās caur pirkstiem, jo nekāda soda talona nebija.

Dodamies caur Užupes rajonu uz galveno egli, kur uz katedrāles sienas demonstrēs gaismas instalāciju – reliģiska satura multeni par godu Ziemassvētkiem.

Tālāk pastaiga pa tumsā izgaismoto, bet slapji nemīlīgo Viļņu. Un ceļš atpakaļ uz viesnīcas apartamentiem.

Apartamentā visur siltās grīdas. Katrā telpā sava regulācija. Vieniem norāli, citiem – par karstu. Bet dēļ vienas nakšņošanas necentāmies uzlauzt regulatorus.

Svētdiena, 30. decembris

Atkal miglains rīts. Kaut kur netālu Viļņas lidosta, var dzirdēt paceļamies lidmašīnas. Blakus viesnīcai mežs ar pastaigu takām, bet nešķiet, ka ziemā tur būtu kas darāms.

Esam kārtīgi izgulējušies, paēduši brokastis, un drīz pēc pulksten 11 atdodam atslēgu un dodamies tālāk uz pilsētu.

Mašīnu atkal atstājam turpat Užupē, izstaigājam kvartālu, un caur Bernadīnu parku dodamies uz Valdnieku pili.

Pils, kurā iekārtots moderns muzejs, galvenā funkcija ir paust lietuviešu varenību. Lietuviešu (vairāk jau poļu) valdnieki te mitinājušies jau kopš viduslaikiem. Tad atnākuši moskaļi un Lielā Ziemeļu kara laikā lietuviešu varenību ar visu pili iznīcinājuši. Mūsdienās pils uzbūvēta pilnīgi no jauna un pabeigta 2009. gadā. Veco mūru atliekas saglabātas un atsegtas kā muzeja eksponāti pagrabstāvā.

Pils interjeri augšstāvos izbūvēti agrākajā greznībā. Tiešām iespaidīgi, lai gan saprotams, ka nekas no tā nav īsts – viss ir būvēts mūsdienās, nevis restaurēts. Tikai mākslas un interjera priekšmeti ir pielasīti oriģinālie.

Augšā tornītis, no kura cauri miglai aiz stikla, siltumā, var skatīt Viļņas panorāmu.

Muzejs liels un nogurdinošs. Uztaisām kafijas pauzi, un izstaigājam arī pēdējo maršrutu – mainīgo muzeja daļu, kas tagad veltīta Ādamam Mickevičam un viņa darbam “Pans Tadeušs”. Nākas atzīt, lietuviešu literatūru nepazīstam.

Pēc muzeja baigais nogurums, neviens nav pierunājams uz vēl kādu objektu.

Vēl tikai veikala apmeklējums, kur tiekam pie siera kūkas, bet nevaram nopirkt šampanieti, jo, kā izrādās, Lietuvā ieviests sausais likums, kurš svētdienās pēc plkst. 15 liedz pārdot alkoholu.

Pie Paņevēžas Hesburgerā paņemam kafiju par 10 centiem – tas pienākas dēļ Nestē pirktā benzīna, kurš Lietuvā par kādiem centiem 10 litrā lētāks.